“Pie sevis pašas noturēties.” Zanes Daugules dzeja 0
Zane Daugule (1973) ir dzimusi Pļaviņu slimnīcā, tomēr dzimtā pilsēta ir Jēkabpils. “Vai bērnība ir ietekmējusi manu turpmāko dzīvi? Noteikti. Īpašs paldies par to maniem vecākiem. Un manai pirmajai mūzikas skolotājai Skaidrītei Pugačai,” viņa atceras.
Skolotājas spēja trīsgadīgajā Zanē saklausīt mūziku noteica visu meitenes turpmāko dzīves un dvēseles ceļa virzienu. Viņa dzied no trīs gadu vecuma, spēlē klavieres un ģitāru savam priekam, ar retiem uzliesmojumiem veltot mūziku arī publikai.
Ikdienā Zane darbojas ar tekstu korektūrām, rediģēšanām. Darbs prasa nemitīgu uzmanību tekstam, ar ko tobrīd tiek strādāts, dažkārt pat pārcilvēcisku koncentrēšanās spēju. “Pienāk brīdis, kad jūtu, ka lēnām manī izdziest viena spuldzīte pēc otras, līdz izdegu vispār. Bet tad es eju dziedāt!” Viņa dzied sev, dzied kopā ar Austrasbērniem. Viena uz skatuves jūtoties nedroši, bet to varot iemācīties pārvarēt. Ļaujoties klavierēm, Zane gūst vajadzīgo aizmiršanos un rutīnas izslēgšanu kaut uz mirkli.
– Kas tevi izdziedina?
Z. Daugule: – Dzīve, un tās ritējums man ir pierādījis, ka vienīgais, kas mani spēj izdziedināt, ir mūzika. Dziedāšana manī spēj dziedināt pat sāpošu kaklu un iesnas, lai cik tas dīvaini nebūtu. Par šo manas būtības fenomenu es pateicos Dievam un manai pirmajai mūzikas skolotājai.
– Vai savu dzeju tu arī izdziedi?
– Pusaudža gados man ir bijuši mēģinājumi izdziedāt savu dzeju, bet tie pie laba vai paliekoša rezultāta nav noveduši. Biju safanojusies par krievu un baltkrievu bardiem, arī gribēju kā viņi. Bet tad manī ieslēdzās paškritika. Un vairs savus tekstus neesmu pat mēģinājusi izdziedāt. Tam ir paredzēti augstas raudzes un līmeņa dzejas teksti. Es izdziedu citu dzejnieku dzeju.
– Kurā brīdī dzejolis var pārtapt par dziesmu?
– Brīdi neesmu fiksējusi. Mēdz būt dažādi. Kādreiz paņēmu rokās dzejas tekstu, un manī uzreiz nāca melodija.
Dzejolim ir jābūt tādam, lai es to uztvertu tā, it kā tas nebūtu tapis šajā pasaulē.
To ir ļoti grūti noformulēt vai fiksēt – to brīdi. Jo pēdējā gada laikā es radu melodijas, kuras savus dzejoļus vēl gaida. To var definēt arī par iedvesmu – atrast dzejoli mūzikai. Ne visi dzejoļi skan.
– Vai var mūsdienās nosaukt dzejniekus, kuru dzeja ir dziesmas cienīga?
– Labas dzejas arī mūsdienās ir daudz. Un ikvienam dzejolim ir melodija, ja tas ir labs dzejolis. Bet “sāls” ir tajā, kā tas rezonē ar mūziķa uztveri. Un katram laikam ir cits. Viss mainās. Tāpēc konkrētus dzejniekus saukt būtu pārdroši. Varbūt arī tāpēc, ka pēdējā laikā es dziesmas neradu. Manī skan instrumentālā mūzika. To arī izspēlēju uz klavierēm vai vienkārši dungoju, ja ar savu vienkāršo ģitārspēli netieku tam līdzi.
Perfektā dzejas sasaistē ar mūziku varu atbildēt tikai par saviem draugiem dziesminiekiem.
Īsta dziesma ir tad, ja starp dzeju un melodiju ir absolūta harmonija.
Populārajā mūzikā to reti var piedzīvot. Bet autordziesmās es īpaši gribētu teikt labus vārdus par Jāni Rūci no Liepājas, Janu Egli no Liepājas un Dināru Gulbi no Salaspils. Šajos mūziķos ir kaut kāds smalks pavediens, kurš tik dziļi un skaisti sasaista kopā dzeju un mūziku.
Dzejas abc
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “No zemu plūstošām skaņām līdz augstu lidojošiem putniem atrodas šī dzeja. Tāpat kā melodija, tā dinamiski paceļas un krīt, liriskajam “es” saglabājot uzmanīgu attieksmi pret kādu tuvu un siltu būtni blakus. Pat ja tas ir abstrakts tuvākais, tieši šī attieksme tuvina Zanes Daugules dzeju lasītāja liriskajām gaidām.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Zanes Daugules jaunākās dzejas kopā
***
varbūt vienīgi tu
mani tik dziļi kā zemais sol
izdziedi, ieaijā, izdziedini
varbūt vienīgi tu
mani tik skaisti kā augstais si
aizskalo, izskalo, iekvēlini
varbūt vienīgi tu
mani tik brīvi
ieraugi, saudzē un iemūžini
***
nošu atslēga
sadalīta uz pusēm
pamalē aizklīdis si
tā es tevi kā ķiršogu saldu
kā neizskanējušu vēl mi
bet ap pusnakti
brīdī kad do
dimdina pamali /sirdi
es nolemju visu vēl turpināt
un zinu, ka tu
to dzirdi
***
to putnu
to sīko putnu
kurš saujā trīc
varbūt nevajag
palaist debesīs
vārdi kā putni mums saujās trīc
varbūt nevajag palaist tos debesīs
***
ja pamanu ja nepaskrienu garām
ko gan pret notikušo iesākt varam?
vien norobežoties no mūžamskaļā kā
un aizslēpties aiz nebeidzamā ko
jo pārējais it viss
ir tikai kāpēc
kur nav ne melns ne balts
ne tāpēc
***
laiks ievelkas velkas
līdz klūp
pār akmeņiem
nobrāzdams ceļus
dezinfekcijai šņabis
zeļonka vai spirts
līdz laiciņš atgriežas
spirgts?
pārzied ceriņi pīlādži
kastaņi
laiks ievelkas, velkas
un zūd
***
kad visas durvis ir ciet
vienīgais ceļš – uz augšu nu iet
jo tikai jumtu ir noplēsis vējš
atstājot vienīgo izeju
bet tava roka
vissiltākā roka pasaulē
apskauj mani
un vienlaikus sasaldē
