Pieci efektīvi veidi, kā piestiprināt klozetpodu 1
Remontējot sanitārās telpas, dažkārt jānomaina arī klozetpods. Iespējams, tas bojāts vai vienkārši vairs neiederas telpas interjerā. Turklāt pirms vairākiem gadu desmitiem izgatavotās ierīces vairs nešķiet tik funkcionālas.
Lai poda lietošana būtu droša, tas ne tikai kvalitatīvi jāpievieno kanalizācijai un ūdensvadam, bet arī stingri jāfiksē savā vietā. Pretējā gadījumā pastāv iespēja ne tikai nopludināt kaimiņu mājokli vai blakustelpas paša mājā, bet arī gūt traumas.
Ar dībeļiem
Viens no populārākajiem veidiem, kā nostiprināt uz grīdas novietojamu klozetpodu, ir, izmantojot dībeļus. Metode ir droša un vienkārša, tomēr tai ir arī vairāki trūkumi. Tualetes grīdu visbiežāk klāj flīzes, savukārt, lai iestiprinātu dībeļus, tajās būs jāizurbj caurumi. Turklāt darbs jāpaveic ļoti uzmanīgi un akurāti, lai nesabojātu flīzes. Arī slodze, ko var izturēt dībeļi, ir ierobežota. Savukārt slodze uz klozetpodu tā ekspluatācijas laikā var būt visai liela.
Ja tomēr izlemts par labu šim veidam, būs nepieciešama mērlente, ožamais spirts, zīmulis vai marķieris, papīra dvielis, elektriskā urbjmašīna un betonam domātais urbis, dībeļi, skrūves un plastmasas paplāksnes.
Klozetpodu novieto vietā. Novērtē, vai vieta ir pietiekami ērta, vai santehnisko ierīci var pievienot komunikācijām.
Jāpārliecinās, vai grīda zem ierīces ir līdzena. Jāatzīmē urbumu vietas stiprinājumiem.
Ierīci noņem un urbumu vietas iezīmē stiprāk. Izurbj caurumus vispirms flīzē. Rīkojas uzmanīgi un urbjmašīnu darbina ar nelieliem apgriezieniem. Urbi laiku pa laikam atdzesē aukstā ūdenī, lai tas nepārkarstu. Urbjot betonā, apgriezieni var būt lielāki. Var izmantot arī perforatoru – tā darbs veiksies ātrāk. Kad urbumi izurbti, jāsavāc visi netīrumi. Virsmu attauko ar ožamo spirtu.
Urbumos ievieto dībeļus un klozetpodu novieto savā vietā. Dībeļiem un stiprinājumiem domātajām atverēm poda pamatnē jāsakrīt. Ja nav nekādu problēmu, ievieto skrūves, neaizmirstot par plastmasas vai gumijas paplāksnēm, un skrūves pievelk. Nevajag pārcensties, jo tā var sabojāt materiālu, no kā ierīce izgatavota.
Līmējot
Arī šī stiprināšanas metode ir tikpat populāra, kā izmantojot dībeļus. Fiksācijai izmanto celtniecībai domātās montāžas līmes vai epoksīdsveķus. Montāžas līmes nopērkamas, sākot no 2,50 eiro par 300 ml tūbiņu. Šai metodei ir vairākas priekšrocības: ar montāžas līmi piestiprināts pods nešūposies, nebūs putekļu un netīrumu montāžas laikā, nepastāv iespēja darba laikā podu sabojāt. Ir arī trūkumi – līmes žūšanas laikā, kas parasti ir 12–24 stundas, ierīci nevar izmantot.
Darbam vajadzēs montāžas līmi, mērlenti, ožamo spirtu, marķieri, smilšpapīru, šauru špakteļlāpstiņu, pulverizatoru ar ziepjūdeni, lupatu.
Darba secība: klozetpodu noliek vietā. Novērtē, vai vieta ir pietiekami ērta un vai santehnisko ierīci var pievienot komunikācijām. Ar marķieri uz grīdas iezīmē pamatnes atrašanās vietu un konfigurāciju. Poda pamatnes apakšējo malu notīra ar smilšpapīru, lai tā būtu pēc iespējas līdzenāka. Reizēm arī vieta uz flīzēm, kur stiprinās ieroči, jānoslīpē ar smilšpapīru. Taču ārpus iezīmētās teritorijas slīpēt nedrīkst!
Līmēšanas vietu attauko ar ožamo spirtu un noslauka sausu. Poda pamatnes malai uzklāj līmi. Nav ieteicams pārcensties, jo līmes pārpalikumi noķēpās flīzes. Taču arī taupīt īpaši nevajag, pretējā gadījumā savienojums nebūs pietiekami stingrs.
Podu noliek vietā un ap to izsmidzina ziepjūdeni. Tā līmes vai hermētiķa pārpalikumus, kas būs jānogriež, varēs atdalīt vieglāk. Pārpalikumus noņem ar ziepjūdenī samitrinātu špakteļlāpstiņu. Līmei ļauj pilnībā izžūt. Tikai pēc tam pievieno kanalizāciju un ūdensvadu.
Iebetonējot
Savulaik tieši tas bija populārākais klozetpoda stiprināšanas veids. Plānotajā atrašanās vietā izveidoja padziļinājumu. Tajā ievietoja poda pamatni un iebetonēja. Šādi piestiprināti klozetpodi vēl tagad sastopami padomju laikā celtajās mājās.
Tomēr šim veidam ir vairāki būtiski trūkumi: stiprinājuma vietā grīda izskatās neglīti, un nav iespējams nomainīt podu, to nesabojājot. Precīzāk – lai to paveiktu, ierīce jāsadauza.
Uz koka pamatnes
Savulaik stiprināšanai tika izmantota aptuveni 5 cm bieza koka pamatne, ko arī fiksēja ar betonu grīdas padziļinājumā. Pamatnei apakšā bija daudz enkuru (lasi – iedzītu naglu), kas to noturēja vietā. Podu pie koka skrūvēja ar skrūvēm.
Tomēr arī šis veids neizskatās glīti, un koksne jāpiesūcina ar pernicu, lai mitrumā tā nesatrupētu.
Piestiprinot pie rāmja
Lai arī šajā gadījumā pods netiek stiprināts pie grīdas, bet pie sienā nomaskēta rāmja, vērts šādu risinājumu apsvērt. Tiesa, būs vajadzīgs speciāls pods, kura komplektā būs arī stiprināšanai domātais rāmis. Rāmis un skalojamā kaste tiek paslēpti aiz vieglas ģipškartona sienas. Tomēr šādu santehniskās ierīces stiprināšanu labāk uzticēt pieredzējušiem meistariem, jo tā ir pietiekami sarežģīta un laikietilpīga.
