Māris Zanders: Kad “piektais ritenis” grib kļūt par “piekto elementu” jeb kādas partijas “identitātes” maiņa 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šomēnes “KPV LV” valde nolēma līdz gada beigām pabeigt darbu pie partijas jauna nosaukuma un “identitātes” izstrādes; šāds lēmums pieņemts, lai “pilnībā noslēgtu partijas saistību ar tās agrākajiem līderiem Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu, kas vairs nav partijā”.
Neatkarīgi no tā, kāds kuram ir viedoklis par šo partiju, “KPV LV” vadības iecerētais ir aplūkošanas vērts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, runa ir par valdošajā koalīcijā ietilpstošu grupu. Otrkārt, “jaunas lapas pāršķiršana” (Atis Zakatistovs) politikā ir interesanta tēma vispār.
Vispirms jāsaka, ka partiju dibinātāju un ilglaicīgu līderu atstumšana nav nekas jauns un atsevišķos gadījumos notiek visnotaļ veiksmīgi.
Piemēram, Itālijā “Piecu zvaigžņu kustības” (M53), kam, starp citu, “KPV LV” vismaz savā tapšanas posmā šķita diezgan līdzīga, un “Ziemeļu līgas” izveidotājus un līderus Bepi Grillo un Umberto Bosi nomainīja jauni partiju vadītāji, un, lai gan varēja likties, ka bez Grillo un Bosi čiks vien būs, abas partijas turpina funkcionēt samērā veiksmīgi.
Ar partiju nosaukumu maiņu ir ķēpīgāk – to var darīt uz nebēdu, bet ar nosacījumu, ka grupai ir sabiedrībā atpazīstami līderi, jo šādā gadījumā vismaz daļai vēlētāju ir lielā mērā vienalga, ar kādu nosaukumu iecienītie politiķi startē.
Šādā aspektā brīnišķīgs piemērs ir Rumānija, kur partijas, ja tā var teikt, sacenšas jaunu nosaukumu izdomāšanā.
Ja mēs izvēlētos kaut vienu jēdzienu – “sociāls”, tad konstatētu, ka valstī ir “sociālistu partija”, “sociālā partija”, “sociālā taisnīguma partija”, “sociālliberāļu kustības partija”, “neosociālistu partiju” u. c. Tātad “KPV LV” gadījumā problēma nebūtu jauns nosaukums, jautājums ir par līderiem.
Atklāti sakot, man atbildes uz šo jautājumu nav, jo, lai gan partija ir pienācīgi pārstāvēta valdībā, grūti uztaustīt, ko cilvēki domā par iekšlietu, labklājības un ekonomikas ministriem.
Tomēr skaidrs, ka tik kolorīti runātāji kā Kaimiņš un Gobzems nav nedz Ģirģens un Petraviča, nedz Vitenbergs. Valdes priekšsēdētājs Zakatistovs ir visnotaļ intelektuāli jaudīgs cilvēks ar prasmi interesanti formulēt domu, tomēr nav skaidrs, kad un ar ko beigsies pret viņu sāktā tiesvedība.
Te var iebilst, ka visam iepriekš teiktajam nav nozīmes, jo “KPV LV” reitingi jau ilgstoši ir tik skumji, ka partija ir sasniegusi “neatgriešanās punktu”.
Iespējams, bet ne obligāti. Ja mēs paskatāmies uz citu partiju, kas veidojusies un attīstījusies, orientējoties uz t. s. protesta elektorātu, proti, uz britu Neatkarības partiju (UKIP), tad redzam sliktu dūšu uzdzenošas svārstības – no vienbrīd plašāk pārstāvētās Lielbritānijas partijas Eiropas Parlamentā līdz 0,1% balsu pēdējās britu parlamenta vēlēšanās.
Par UKIP balsojušuo skaits ir svārstījies no 3,8 miljoniem 2015. gadā līdz nepilniem 23 tūkstošiem pērn.
Tas, vai partija atgūsies no dziļas krīzes, lielā mērā ir atkarīgs no tās līderiem un piedāvājuma (tostarp – vai citas partijas nepārņem šīs partijas idejas). Savukārt reitings nav nepārsūdzams lēmums.
Nonākot pie “identitātes”, proti, satura maiņas, “KPV LV” gadījumā rodas jautājumi, un ne tāpēc, ka partija un tās pārstāvji patīk vai nepatīk.
Vērtības, par kurām runā Zakatistovs, – “ekonomiskā attīstība, drošība, taisnīgums” – deklarē vairākums no politiskās ekosistēmas apdzīvotājiem.
Protams, vieni var apgalvot, ka konkurentiem šīs vērtības ir tikai tukša, nekonkrēta retorika, tomēr nedomāju, ka vēlētāji ir gatavi ieguldīt laiku un enerģiju atbilstošā analīzē (un kādēļ gan lai viņi to darītu?).
Tā mēs nonākam pie traģikomiska secinājuma, ka mūsdienās vieglāk ir veidot politisko identitāti, izvēloties sev “pret”, nevis “par”.
Tiesa, ir eksperti, kuri saka, ka t. s. populisti arī visiem jau apnikuši, tomēr realitāte ir tāda, ka starp dažādiem “pret” izvēle vienalga ir lielāka – “Brisele”, “kreisie liberāļi”, “kapitālisms”, “musulmaņi”, “sorosīti”, “imigranti”, “nacionālisti” un vēl un vēl.
Prece katrai garšai. No šī viedokļa “KPV LV” vēlme, cik saprotu, pārtapt no protesta partijas centriski konservatīvā grupā ir jēdzīga, ja patur prātā, ka partija ir valdības koalīcijā (cik ilgi var būt vienlaikus pozīcijā un opozīcijā?), tomēr arī ļoti riskanta.
