Foto – 123rf.com

Pieredzes stāsts: cukura diabēts nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei 0

Diagnoze – cukura diabēts – jebkura cilvēka dzīvē rada krasas pārmaiņas un liek izjust emociju virpuli. Nākas apgūt jaunas iemaņas un pielāgoties. Taču, ja tiek ņemti vērā ārsta ieteikumi un ievērots veselīgs dzīvesveids, ikdiena īpaši neatšķiras no citu cilvēku ikdienas. Par to ir arī Kristīnes pieredzes stāsts – par ceļu līdz veselīgam dzīvesveidam, piedzīvojot gan kritienus, gan virsotnes.

Reklāma
Reklāma
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Lasīt citas ziņas

Kristīnei 1. tipa cukura diabētu konstatēja, kad viņai bija četri gadi, un, kā atzīst pati Kristīne, viņas dzīvē viss mainījās. “Es atceros to, ka mamma un tētis analīžu saņemšanas brīdī bija ļoti uztraukušies, bet es pati neko nesapratu. Spilgti atceros arī laiku pirms diabēta konstatēšanas, jo tad katru nakti sēdēju vannasistabā pie krāna, dzēru ūdeni un raudāju, jo nevarēju padzerties tik daudz, lai vairs neslāptu.
Naktis bija murgainas un pavadītas lielās mokās. Pēc diagnozes noteikšanas kopā ar tēti braucām uz slimnīcu, kur tētim bija apmācības, bet man – analīzes. Atceros arī to, ka nevarēju saprast, kāpēc man dur un veic injekcijas,” stāsta Kristīne.

Pēkšņi kļuvu atšķirīga

Kā vienu no redzamākajām izmaiņām Kristīne min to, ka citiem cilvēkiem viņa pēkšņi bija kļuvusi atšķirīga. “Man vienmēr bija citādāka ēdienkarte – bija jāēd arī otrās brokastis un launags, nevarēju ēst našķus, un mammai bija pateikts, ka nedrīkstu ēst arī makaronus un citus ēdienus.

CITI ŠOBRĪD LASA
Tāpat skolā biju neredzami nodalīta no pusdienu galda, jo biju vienīgais bērns, kurš nedrīkstēja ēst saldo ēdienu.

Es vienmēr skatījos uz citiem bērniem, un man likās, ka viņiem gan ir paveicies. Tāpat arī baltmaizi es nevarēju vairs ēst, un tās trešdienas skolā, kad pusdienās bija piena zupa ar šokolādes krēma maizītēm, man likās kā spīdzināšana, jo pēc dabas biju saldummīle.

Arī Ziemassvētkos skolā man bija mammas gatavotā paciņa – vienmēr vislielākā un skaistākā, bet man tik ļoti gribējās, lai arī man ir tā parastā paciņa,” par izmaiņām savā ikdienā stāsta Kristīne.

Viss pēc režīma

Runājot par lielākajām grūtībām, ar ko nākas sadzīvot, Kristīne atzīst, ka tieši striktais režīms no paša sākuma sagādājis vislielākās grūtības. “Viss vienmēr bija jādara vienā noteiktā laikā. Viss bija jāpieraksta, un citādāk nevarēja. Tas viss likās apgrūtinoši un ierobežoja bērnības plašumus.

Ļoti spilgti atceros reizi, kad biju izgājusi pagalmā spēlēties un redzēju, kā mana mamma uz balkona žāvē veļu. Es viena pati zīmēju uz asfalta ar krītu un tad pamanīju, ka manas kājas “neklausa” un jocīgi uzvedas. Tām pazuda pamats, un es nevarēju nostāvēt. Man bija uznākusi hipoglikēmija. Es pavēros uz balkonu, bet mamma jau bija iegājusi iekšā, un es viņu vairs nevarēju pasaukt palīgā.

Es centos tikt līdz mājām, kritu, klupu, rokas arī raustījās. Tiekot līdz trepēm, man vēl bija jākāpj uz trešo stāvu. Turējos pie margām, raudāju un centos nokļūt mājās,” vienu no saviem hipoglikēmijas gadījumiem apraksta Kristīne.

Reklāma
Reklāma

Jutos kā citplanētietis

Ļoti liela nozīme, dzīvojot ar cukura diabētu, ir arī sabiedrības attieksmei un zināšanām par šo slimību. Šādam viedoklim piekrīt arī Kristīne un min kādu piemēru no savas dzīves: “Kad iestājos augstskolā, pirmajā lekciju dienā man uz skolu bija jāpavada arī draudzenes meita, tāpēc sanāca liela skriešana. Es iekāpu tramvajā un aizgāju stāvēt pašās beigās. Stāvēju un pamanīju, ka viena kāja saļimst. Tad otra. Un nākamais, ko atceros, ir tas, ka tramvaja konduktore uz mani bļāva un lika izkāpt ārā, bet kāds cits braucējs teica viņai, ka varbūt man ir slikti, tāpēc jocīgi uzvedos. Tā rezultātā mani izsēdināja svešā pieturā.

Stāvēju uz ceļa, un likās, ka esmu citplanētietis, neko nesapratu. Pieturā stāvēja studenti. Viņi pamanīja, ka uzvedos neadekvāti. Man tieši tad zvanīja telefons, un viņi uz zvanu atbildēja, jo redzēja, ka zvana mans tētis. Viņi pateica tētim, ka man laikam kaut kas nav labi, un tētis izsauca ātro palīdzību. Tētis šiem jauniešiem bija pateicis, lai iedod man kaut ko saldinātu, un viņi bija nopirkuši šokolādi. Arī šobrīd skolās un sabiedrībā ir diezgan vājas zināšanas par cukura diabētu, tāpēc šādas situācijas var rasties arī citiem.”

Problēmas auklēt nevajag

Kristīne atzīst, ka ikdienā viņai palīdz ticība Dievam, taču tajā pašā laikā viņa uzsver, ka arī paši nedrīkstam pilnībā aizmirst par savu veselību. “Es ar diabētu nesadzīvoju, bet pieņemu to kā ārsta rakstītu diagnozi. Es dzīvoju pēc principa – izdari visu tik labi, cik vien spēj, pat, ja nespēj. Nekad neauklējos ar problēmām, jo uzskatu, ka tas, ko mēs auklējam, omulīgi arī aug. Tāpēc man nav bezcerīgu brīžu, un es neredzu nepārvaramus šķēršļus. Es ticu pozitīvajam,” pārliecināta ir Kristīne.

Diabēts vairs neko neietekmē

Domājot par savu ikdienu un salīdzinot to ar bērnībā piedzīvoto, Kristīne stāsta, ka šobrīd cukura diabēts vairs nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei. “Es uzskatu, ka vissvarīgāk diabēta pacientam ir sekot līdzi savam uzturam un veselīgi ēst.

Sakārtojot uztura jautājumu, diabētu jūt minimāli.

Piemēram, ja zini, ka nepietiekams olbaltumvielu daudzums uzturā izpaužas kā pastiprināta vēlme pēc saldumiem, tad šo problēmu var ātri un efektīvi atrisināt, lietojot pietiekami daudz olbaltumvielu. Man šādas zināšanas ir tik ļoti palīdzējušas!

Ilgus gadus es neko neievēroju, jutos slikti un biju neapmierināta ar visu. Šis būs pirmais gads, kad ievēroju veselīga uztura paradumus, un domāju, ka tagad diabēts man neko vairs neietekmē. Es jūtos labi un brīnišķīgi. Arī pie svētku galda, pielāgojot insulīna devas apēstajam ēdiena daudzumam, aizliegts nav nekas.

Tāpat ceļošanu nekas neierobežo. Esmu ceļojusi garas stundas ar autobusu, kuģi un lidmašīnu, un diabēts man nekur fiziski nav traucējis. Esmu dzirdējusi par depresiju un nomāktību, kas pavada šo diagnozi, bet arī no tās var tikt vaļā, ja beidz skatīties uz sevi kā uz “nelaimes čupiņu” un ierauga to lielo potenciālu, kas tevī ir ielikts, un ko vari izdarīt otram, kaut vai uzadot zeķes vai skaistu cepuri,” tic Kristīne.

Lai informētu cilvēkus par cukura diabētu, tā simptomiem un ārstēšanu, ir izveidotas mājaslapas www.diabets.lv un diabetapacientiem.lv. Šajās vietnēs gan cilvēki ar cukura diabētu, gan arī ikviens cits interesents var uzzināt atbildes uz visiem sev interesējošiem jautājumiem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.