Pieredzes stāsts: Klīniskā nāve kaut ko mainīja manā dzīvē 0
Allažniece Marta Puncule ar katru mūža dienu apliecina: ja cilvēks nepārstāj mācīties – ne tikai kursos, bet arī no dzīves –, algā tiek analītisks prāts, veselība un dzīvesprieks.
Dzīves lūzumbrīdi Martas kundze piedzīvoja divdesmit piecu gadu vecumā, kad šķitis – sasniegts viss, pēc kā viņa, bārabērns no Latgales laukiem, bija tiekusies: medicīnas māsas diploms, darbs Rīgā, pie sāniem krietns vīrs, ģimenei savs dzīvoklis.
Bet reiz neizgulēta angīna pārgāja strutainā mandeļu iekaisumā. “Mēnesi staigāju kā apreibusi, līdz pacienta klātbūtnē noģību. Tiku aizrauta uz slimnīcu. Brīdināju māsiņu, ka man iespējama alerģija pret penicilīnu. Viņa solīja pārbaudīt, kā organisms reaģē uz streptomicīnu.
Man acumirklī kļuva slikti. Iekritu tajā saulītē. Kopš tās reizes zinu: nomirt nav grūti – moments, un esi jau bezdibenī. Toties atgriezties dzīvībā ir šausmīgi. Kad sirds pēc apstāšanās atkal sāk darboties un dzīvības plūsma plēš vaļā asinsvadus, sāpes ir neaprakstāmas, kaut ārēji cilvēks neizrāda nekādas sajūtu pazīmes.
Acīmredzot Dieviņam bija savi nolūki, ka viņš ļāva man atgriezties dzīvē – bez iemesla jau tas nenotiek.”
Marta Puncule joprojām ieinteresētības pilna, mēģinot šos nolūkus atšifrēt.
Kodola mērķis – izkļūt no čaulas
Martai bija sirds reimatisms. Drausmīgs bezspēks un mokošas sāpes sirds apvidū, bet organisms nepanes nevienu medikamentu, lielāko daļu pārtikas produktu un aromātu. Alerģiskā reakcija traucēja ārstēšanu. Vairāk nekā gadu Marta nespēja piecelties no gultas.
“Radiniece no kādas pazīstamas dziednieces man atveda čapstīti sāls un cukura, kurā esot ierunāti veselības vārdi. Kļuvu gandrīz vai nikna: man, mediķei, grib iemānīt kaut kādus pesteļus! Tomēr šķipsniņu nobaudīju. Sapratu: iedarbojas. Tantes zāles man ļāva piecelties no gultas. Tomēr īsti atveseļojos tikai pēc pieciem gadiem, un par to visvairāk pateicības esmu parādā dziedniekam Mārim Gargurnim.
Sirdij nepietiek vajadzīgā spara? Katru dienu apēd sauju svaigi lobītu lazdu riekstu! Labi palīdz sirds muskuļa stiprināšanai, ja ir poliartrīts vai reimatisms. Ne tikai tālab, ka riekstos daudz vērtīgu vielu – ķermenis no kodola mācās lauzties cauri viscietākajai čaulai. Varbūt tāpēc visa mana dzīve mazliet salīdzināma ar rieksta kodola uzdevumu – izlauzties.
Mirklis, kas pavadīts klīniskajā nāvē, laikam bija raisījis spēju vieglāk iekļūt līdzcilvēku uztveres laukā, iedarboties uz to. Un palīdzējis aptvert, ka veselība un slimība nav saistāma tikai ar ķermenī atrodamām vainām un kaitēm. Viss, kas neredzams virmo ārpus tā, bieži vien mūs skar vairāk un iedarbojas spēcīgāk.”
Jaunas intereses, jauna dzīve
Kad veselība bija mazliet nostiprinājusies, nāca traģēdija – vīra nāve. Dažus gadus pēc šīs nelaimes izdega dzīvoklis, atstājot gandrīz tikai ar to, kas mugurā. Puika vēl mazs, veselība vārga, alga pieticīga…
“Reiz televīzijā redzēju padomju laikos populāro Džūnu – viņa rādīja vienkāršus paņēmienus veselības stiprināšanai. Skaidroja: ja pēc smagas darbdienas gribat relaksēties, apsēdieties, pārlieciet kāju pār kāju un, turot vienu plaukstu virs ceļgala, otru zem pēdas, rokas lēni tuviniet, līdz sajutīsit kājā siltumu. Pārbaudīju – darbojas!
Nolēmu – man jāapgūst masāža! Jau pirmie klienti apstiprināja – tavs pieskāriens ir īpašs. Uzzināju, ka man piemīt spēja ļoti spēcīgi iedarboties uz cilvēka elektromagnētisko lauku.”
Vēlāk Martas kundze apguva arī akupresūru, manuālās iemaņas skaistumkopšanā. Mācījās diētas māsu un fizioterapijas kursos, skolojās zāļu tēju gatavošanā un lietošanā. Pērn, jau būdama pensijā, beidza kvalifikācijas celšanas kursus medicīnas māsām.
“Ja jūtu, ka mani kaut kas interesē un ir vajadzīgs, gribu to izzināt pēc iespējas pamatīgāk un dziļāk. Pat to, kam tajā brīdī īsta lietojuma nav, – pienāks laiks un noderēs.”
Masāžas prasme tiek likta lietā bieži. Taču pirms pāris gadiem, darbojoties ar zāles pļāvēju, viņa traumēja plaukstu – vidējo pirkstu gali nost. “Biju pārliecināta, ka par masāžas veikšanu būs jāaizmirst. Līdz atnāca radinieks, kurš par manu traumēto roku nezināja. Lūdza: izmasē. Pat nemanīja, ka pieskāriens kļuvis citādāks. Tātad organisms spējis pielāgoties, enerģija saglabājusies.”
Citiem apstākļiem pēc aiziešanas pensijā nācās piemēroties arī Martai pašai. Jauna dzīve, jo – jauna mīlestība. “Mūs ar otro vīru kopā sabīdīja draugi, un pirmais randiņš notika pa telefonu. Sarunā uzzinājusi, ka viņš pīpē, teicu: man no smēķu smakas metas nelabi. Viņš solīja: atmetīšu. Tieši nedēļa bija vajadzīga apņemšanās izpildei – tāds cilvēks viņš bija. Stipru gribasspēku, godīgs. Kad beidzu strādāt, aizveda mani uz saviem Allažiem. Diemžēl jau desmit gadi apritējuši, kopš vīra līdzās vairs nav.”
Atkal skola, tikai citāda
Allažos dzīvojot, par īstu veselības augstskolu Martai kļuva iespēja rosīties dārzā. “Ēd veikalā pirktu augli vai dārzeni un visu laiku satraucies, kādā veidā un kurā brīdī organisms šoreiz protestēs. Turpretī, ceļot galdā to, kas pašaudzēts, nekādu problēmu: viss garšo, viss dod spēku, nekas neizraisa alerģiju. Pat āboli ne. Bet no zemniekiem iegādāts lauku piens, uzkarsēts līdz pirmsvārīšanās temperatūrai, man pat kļuvis par vienu no uztura pamatproduktiem.”
Svarīgākais, ko Martas kundze šajos gados sev atklāja – domai un pasacītam vārdam ir tikpat liels spēks kā reālai rīcībai. Ābele piecus gadus neražo? Pietiek to strikti pabrīdināt: ja vēl nākamajā gadā visu spēku liksi tikai lapās, zāģēšu nost! Un šī pieņem lēmumu – zied kā kupena. Bet rudenī līkst no augļu svara.
Ar jebkuru puķi var sarunāt, ar ķirbi, pupiņas dīgstu vai kartupeļu ceru.
Beidzot mazgāšanos dušā, labi pārmest augumam krusta zīmi un, sākot no galvas, izstaigāt ar ūdens strūklu pa visām čakrām – lai tiek trešajai acij, vairogdziedzerim, sirds rajonam, dzimumorgāniem, gūžām, kājām, pie sevi atkārtojot: visas kaites un slimības dziļā pazemē! Prom, prom! Ūdens atveseļošanos veicina, jūties labāk, spēka vairāk.
Locītavas ar sāpēm brīdina par pērkona tuvošanos vai laika maiņām? Pasaki sāpēm par ziņu paldies, bet tad purini tās nost! Domu pastiprinot ar reālu, fizisku rokas kustību: prom!
Martas kundzes 12 vērtīgas atziņas * Būt labestīgai, izpalīdzīgai, darbīgai un atgādināt sev šo uzdevumu ar ikrīta lūgšanu: Vadi mani, mīļo Dieviņ, ar savu Svētā Gara apgaismojumu, aizsardzību no ļaunā varas un negantiem cilvēkiem. * Dzīvot saskaņā ar dabu. Dārzkopībā ievērot Mēness fāzes, nelietot ķīmiju. * Vismaz reizi dienā likt galdā svaigu vai sautētu sakņu ēdienu, lietot daudz salātu un augļu. Vēlams pašaudzētus, enerģētiski piejaucētos. * Katru dienu uzturā izlietot līdz litram uzsildīta, bet nevārīta lauku piena. Vakarā tāds vislabāk sader ar ogām – labvēlīgi ietekmē gremošanas traktu. * Celties agri, ne mirkli neļauties slinkumam, bet pēc pusdienām kaut pusstundu nosnausties. * Nestrādāt svētdienās. Tās – tikai atpūtai vai garīgam uzlādējumam. * Vakarā pateikties Dievam par nodzīvoto dienu un saņemtām žēlastībām. * Noteikti lūgties arī par tiem, kuri darījuši pāri. * Visgrūtākajos brīžos nekrist izmisumā, bet nodot savu bēdu Augstāko spēku ziņā. Atcerēties, ka sēras un izmisums cilvēku deldē niknāk par slimību – vēršot gaudenu un nīgru, dara citiem par nastu. * Pirms svarīgu darbu uzsākšanas lūgt svētību no visām četrām debess pusēm. Ar izplestu roku augšup pavērstām plaukstām satvert enerģiju, to lēni koncentrēt un domās ievadīt sirds rajonā. Tā uz austrumiem, dienvidiem, rietumiem, ziemeļiem. Darbi pēc tam veicas raitāk, padarīt var vairāk. * Zāļu tējas savām vajadzībām vislabāk vākt pašai. * Būt kustībā, darbā, ieinteresētībā, visu laiku mācīties ko jaunu. Un atcerēties: nekad nedrīkst sevi norakstīt – nevienā dzīves pagriezienā, nevienā vecumā. Kad vēl pirms pāris gadiem apprecējos trešo reizi, bet vīrs, kurš sākumā rādījās štrams un iznesīgs, mājās kļuva īsts vardarbnieks, sadūšojos un viņu padzinu. No tā, kas nav pieņemams, jāmanās prom. Tad pietiks spēka mesties visā, kas vajadzīgs sirdij un dvēselei. |
