Pierobežas realitāte nesaudzīgā pietuvinājumā 0
No 1. decembra kinoteātrī “Splendid Palace” skatāma režisora Ivara Zviedra jaunā dokumentālā filma “Valkātājs”. Tās centrā ir Latvijas un Krievijas jeb Eiropas Savienības un Krievijas pierobežas josla, kurā daži iedzīvotāji atraduši jaunu, riskantu nodarbošanos, palīdzot vjetnamiešu imigrantiem nelegāli šķērsot Latvijas robežu. Viens no viņiem ir arī filmas galvenais varonis Gatis, saukts Pepiņš. Latvijas reģionos un pierobežā filmu varēs noskatīties 2020. gada janvārī un februārī.
Režisors Ivars Zviedris dokumentālas filmas uzņem 20 gadus, un vislielāko ievērību līdz šim izpelnījusies viņa kopā ar Inesi Kļavu veidotā 2012. gada filma “Dokumentālists”, kuras kolorītā un mutīgā varone Purva Inta ne tikai savaldzināja skatītājus un jūtīgāku nervu īpašniekiem lika ķert pēc sirdsdrapēm, bet svieda izaicinājumu arī pašam režisoram pamest drošo patvērumu aiz kameras, aicinot pārvērtēt autora un varoņa attiecības dokumentālajā kino.
Spēja rast ikviena sava varoņa dziļu uzticību ir Ivara Zviedra apbrīnojamākais talants,
ko veido vienkāršības, atvērtības, patiesas ieinteresētības, pašapziņas, humora izjūtas, azarta un riskētbaudas kokteilis. Tas ļāvis režisoram iekļūt un dokumentēt visdažādākās mikropasaules – no kora “Kamēr” mēģinājumu telpas līdz zāģeru miteklim.
Zviedris ir arī viens no tiem Latvijas dokumentālistiem (līdztekus Kasparam Gobam, Gintam Grūbem), kas apzinās dokumentālā kino iespēju būt par sociālu pārmaiņu katalizatoru vai vismaz aktuālas problemātikas uzrādītāju.
Viens no pirmajiem, kas dokumentālajā kino pievērsās Latvijas iedzīvotāju masveida emigrācijai filmā “Bēgums” (2009) un ar trāpīgu zobgalību palūkojās uz katastrofālo situāciju medicīnā “Latvijas koda” ciklā tapušajā īsfilmā “Rezidenti” (2017, kopā ar Inesi Kļavu).
2018. gadā Zviedris atgriezās pie saviem kādreizējiem un jauniem varoņiem latviešu emigrantu kopienā, apceļojot Īriju, un nupat festivālā “Lielais Kristaps” pirmizrādi piedzīvoja vēl divas viņa veidotas īsfilmas – “Afigenna” un “Meikots Īrijā”, kas apcer jaunāko latviešu paaudzi, kuras identitātes jau vairs neietilpst vienas valsts robežās. M
igrācijas tēmas izpēti Ivars turpina filmā “Valkātājs”, šoreiz, ja tā var teikt, aplūkojot jautājumu no otras puses.
Spriedze bez glamūra
Trīs gadu garumā tapušais “Valkātājs” ir Zviedra sarežģītākais projekts un pārbaudījums iepriekšminētajam talantam iegūt varoņu uzticību, jo šīs filmas veidošanā draudzīgas attiecības bijis jāsaglabā ne vien ar profesionālajiem “valkātājiem” jeb cilvēku kontrabandistiem, kuru nodarbošanās ir krimināli sodāma, bet arī robežsargiem.
Pierobežā, kur izvēles un darba iespēju ir maz, likuma un tā pārkāpēju attiecības eksistē trauslā balansā,
varbūt pat saspēlē, un nonākšana “frontes” vienā vai otrā pusē šķiet gandrīz vai nejaušības izšķirta. Lai arī kadrā mēs saprotamu iemeslu dēļ nekļūstam par lieciniekiem šai sapiņķerētajai līdzāspastāvēšanai, par to informē trāpīgs komentārs no filmas galvenā varoņa Pepiņa drauga, kura māsa, robežsardze, ir viņu aizturējusi.
Lai gan kļūstam par lieciniekiem spriedzes pilnam robežsardzes reidam, arestējot nelegālu robežpārkāpēju grupu, un, iespējams, komisku atslodzi sniegs ainas ar viņu mantu protokolēšanu robežsardzes nodaļā, filmas centrā ir aizturētā un uz diviem gadiem ieslodzītā “valkātāja” Pepiņa stāsts, viņa paša vārdiem pavēstīts.
Pepiņa pārdomas un prātojumi ir vienlaikus grēksūdze un apsūdzība – sistēmai, kas liekas nesaprotama, bet galvenais – netaisnīga. Ar diviem eiro, ko viņš saņem, iznākot no cietuma, autobusa biļeti līdz Alūksnei nenopirksi.
Un – lai gan peļņa tiek postulēta kā pamatiemesls riskantajai nodarbei, šķiet, ka Pepiņš un viņa “kolēģi” jūt arī ja ne gluži līdzcietību, tad vismaz nojausmu, ka līdzīgi apstākļi, kas pamudinājuši “melnos” riskēt ar nelikumīgu robežas pāriešanu, ir diezgan labi pazīstami arī viņiem pašiem.
Taču robežjosla ir vieta, kur izplūst dažādas robežas, arī tās, kas propagandu šķir no realitātes,
tādēļ kļūstam par lieciniekiem arī izbrīnam par to, kādēļ imigranti cenšas Krieviju pamest; izbrīna skaidrojums rodams izcili dokumentētā mirklī Jaungada naktī.
Sapņot nevar izdzīvot
Pepiņa dzīvesvieta noplukušā lauku sētā ir rādīta šaura, tumša, sūra un naturālistiska (operatori Ivars Zviedris un Haralds Ozols), un sajūta par murgaini fantasmagorisku pasauli izstrāvo uz visu filmas realitāti.
Mežs, kurā vjetnamieši tiek “sašņorēti”, ir slapjš, dubļains, auksts – sapņi par jaunu, labāku dzīvi, ko varētu sniegt imigrācija, šeit beidzas, jo ir jāizdzīvo, un tas attiecas gan uz imigrantiem, gan vietējiem “valkātājiem”.
Paši imigranti filmā it kā zaudē seju un cilvēciskumu, dezorientēti un apjukuši pēc dienām ilgas klaiņošanas pa mežu, svešvalodas nezinoši, viņi pārvēršas par mēmiem objektiem, kas galu galā tiek salādēti autobusā un nogādāti atkal robežas viņā pusē, no kuras nākuši.
Varētu teikt, stāsts jau nav par viņiem, bet par mums,
taču, domājot par filmu, sāk šķist, ka tieši šie bezsejainie, mēmie, “nesvarīgie” otrā plāna personāži visvairāk atklāj arī par mums – par sistēmas nesagatavotību, nepilnību un neiejūtību, pat brutalitāti un absurdu situācijā, kurā nevis pabarojam un sasildām izsalkušu cilvēku, bet bargi pratinām viņam nesaprotamā valodā.
Taču – vai citādi izturamies pret savējiem, kas dzīvo sabiedrības robežjoslā – tādiem kā Pepiņš?
“Valkātāju”, visticamāk, skatīsies un par to runās arī ārpus Latvijas robežām: migrācija ir globāla tēma, un, kā to prasmīgi uztaustījis režisors, par Eiropas Savienības austrumu robežu tās kontekstā nav daudz runāts.
Taču Ivars Zviedris ir paudis cerību, ka filma pavērs dialogu tepat lokāli un mudinās risināt situāciju pierobežā. Es neesmu pārliecināta, cik mēs kā sabiedrība esam atvērti skatīties un akceptēt dokumentālo kino kā aicinājumu sociālām pārmaiņām; skatīties un iedziļināties komplicētā, daudzšķautņainā problēmā, kurai nav vienkārša, ātra un viegla risinājuma, taču arī man gribas cerēt.
