Foto no Misiņa bibliotēkas Sīkiespieddarbu krājuma

Pirmās šķiras mākslinieka Jaņa Rozentāla pēdējais dzīves gads 0

Ziņa par Pirmā pasaules kara sākšanos Jani Rozentālu pārsteidza Rīgas jūrmalā, kur viņš kopā ar sievu Elliju, abām meitām un dēlu vadīja vasaru. Mākslinieks neļāvās panikai un, kā bija domāts, uz Rīgu devās tikai rudenī, nenojaušot, ka viņam dzīvot atlicis pavisam nedaudz.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

1915. gadā, vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, Rozentāli bija spiesti pamest skaisto Alberta ielas dzīvokli. Par patvēruma vietu nebija daudz ko šaubīties – protams, Somija, Rozentāla kundzes dzimtene. Pirmo trimdas laiku ģimene nodzīvoja pie Ellijas māsas Lisijas. Vēlāk Helsinku tuvumā, Brendes salā, kur somu rakstnieki un mākslinieki bija sabūvējuši skaistas villas, nopirka namu uz klints jūras krastā. Praktiskā Ellija dažās istabās nolēma iekārtot pansiju.

 

Izstāde, atkal izstāde

Nodrošinājis ģimeni ar pajumti un sapratis, ka Ellija ar bērniem nepazudīs, Rozentāls steidzās atpakaļ uz Rīgu, kur bija palikušas viņa gleznas. Tās vajadzēja dabūt kaut vai līdz Petrogradai. Īsajā laikposmā, ko mākslinieks pavadīja Rīgā, viņš paguva uzzīmēt metus strēlnieku pulku karogiem, zem kuriem latviešu jaunekļi un vīri dosies cīņā pret ienaidnieku. Rozentāls skuma par tautas drūmo likteni – tagad tā bija izkaisīta pa visu plašo Krievzemi kā reiz jūdi tuksnesī. Cik daudzi vairs nekad neatgriezīsies mājās! Cik ilgi viņam pašam būs jāklaiņo pa pasauli?

CITI ŠOBRĪD LASA

Grūtsirdība dažkārt dzīves laikā jau bija mocījusi Rozentālu, bet parasti viņš to uzvarēja. Glāba darbs. Un Ellija, un bērni.

Viņš uzreiz nesteidzās pie ģimenes. Dzīvodams pie Kārļa Brencēna, Rozentāls Petrogradā ne tikai gleznoja, bet arī vāca kopā latviešu mākslinieku darbus, lai jau 1915. gada rudenī sarīkotu izstādi Marsa laukumā. Tikai pēc tam viņš atgriezās Brendes salā pie savējiem. Te pie viņa atbrauca Teodors Zaļkalns, lai runātu par latviešu mākslas izstādi arī Maskavā. Rozentāls piekrita to organizēt un ierīkot. 1916. gada februārī viņš devās uz Maskavu, kur apmetās pie luterāņu baznīcas ķestera Kalniņa.

Kopā ar saviem palīgiem izstādes ierīkošanā māksliniekiem Burkardu Dzeni un Vilhelmu Purvīti, dzejnieku, Kultūras biroja pārstāvi Kārli Skalbi un krāsu fabrikantu Rozīti Rozentāls sagaidīja savu piecdesmito dzimšanas dienu. Viņš bija nākotnes ieceru pilns, domāja, kas vēl darāms, jo beidzot sajutās atradis īsto ceļu mākslā. Izstādes laikā satika bijušo kolēģi Jēkabu Duburu no Rīgas Latviešu teātra laikiem. Reiz Duburs uzaicināja Rozentālu līdzi uz Dailes teātri, kur izrādīja kādu Ostrovska lugu ar Konstantīnu Staņislavski galvenajā lomā. Abi jaunības draugi pēc izrādes nespēja vien šķirties – aizrautīgi runādamies, viņi ilgi staigāja, nemanīdami ne auksto vēju, ne salu.

 

Plaušu karsonis

Otrā dienā Rozentāls jutās nevesels – iesnas, klepus, krūtīs tā kā iedūrās. Bet, ieņēmis hinīnu, devās uz savu darba vietu – izstādi. Gan jau pāries! Nebija taču laika slimot – ne studiju laikā, kad katrs pasūtījums bija no svara, ne tagad, kad jāatbild par visu labāko, ko latviešu mākslinieki radījuši un nodevuši krievu skatītāju vērtējumam.

Tomēr šoreiz hinīns nelīdzēja. Drīz vien Rozentāls nespēja piecelties no gultas – vienkārša saaukstēšanās pārvērtās smagā plaušu karsonī. Naktīs sirdzēju mocīja murgi, viņš staigāja pa istabu, skaļi sarunādamies ar sevi un plaši žestikulēdams.

Reklāma
Reklāma

Kaut arī ķestera Kalniņa kundze cītīgi kopa slimnieku, mājās izārstēties nebija cerību, vajadzēja doties uz slimnīcu. Tur Rozentāls ilgi gulēja bezsamaņā, kas mijās ar murgiem; skaidras apziņas brīži bija pavisam reti. Mākslinieks jau atradās uz dzīvības un nāves robežas, kad tika nolemts sūtīt telegrammu Ellijai.

Tikko saņēmusi ļauno ziņu, Ellija devās tālajā ceļā uz Maskavu. Tas bija patiess varoņdarbs – viņa taču nerunāja krieviski! Visus divpadsmit gadus Rīgā bija iztikusi ar vācu valodu un iemācījusies latviski, ģimenē latviešu gleznotājs un somu dziedātāja runāja vāciski. Tagad, kara laikā, Ellija nedrīkstēja ne zilbi izrunāt ienaidnieka valodā. Rokā viņai bija lapiņa ar krievu vārdiem latīņu rakstībā, kurus centās iekalt no galvas: izvozčik… boļņica… jedu k boļnomu… latišskij hudožņik…

Kad sieva beidzot ieradās Maskavā, mākslinieks jau sāka atveseļoties un ar lielu prieku vēroja Ellijas atnestos pūpolus un izbaudīja viņas dziedinošo klātbūtni.

Ellija katru dienu sēdēja pie vīra gultas, klausījās viņa stāstīto par sapņu murgu tēliem, kurus gribētu uzgleznot, kad kalsnās, vājās rokas atgūs spēku.

Kad Rozentāls atspirga tiktāl, ka varēja izrakstīties no slimnīcas, abi vēl kādu laiku pavadīja Maskavā pie viesmīlīgajiem Kalniņiem. Ārsti Rozentālam spēku atgūšanai ieteica doties uz dienvidiem – uz Kaukāzu, bet viņš gribēja braukt uz savām otrajām mājām – Somiju, kur gaidīja bērni Laila, Irja un Miķelis jeb Mikī. Aprīļa beigās draugi pavadīja Rozentālus ceļā. Gleznotājam svārku pogcaurumā bija iespraustas zilas vizbulītes.

 

Skaistā Brendes vasara

Maija sākumā Ellija un Janis ieradās Somijā, kur tikko bija atnācis ziemeļu pavasaris. Siltā segā ievīstīts, Rozentāls pirmās nedēļas sēdēja verandā un priecājās, ka saule atgriež spēkus. Viņš patiesi ātri atveseļojās un atguva iedvesmu. Slimība bija iekavējusi darbus, nu viņš strādāja katru dienu. Saulainas, dzīvesprieka pilnas krāsas klājās uz audekla, atainojot Brendes salas ainavas, bērnus un kalponi.

Šajā vasarā pie Rozentāliem dzīvoja somu rakstniece Aino Kallasa. Nepilnus 38 gadus vecā četru bērnu māte savā dienasgrāmatā atstājusi poētiskas impresijas par Rozentālu. Viņa vēroja mākslinieku, bieži bija kopā ar viņu. Ilgās un nojausmās vibrēja Aino slēptās jūtas, vārdā nenosauktas, tikai dziļi sirdī samanāmas, vairāk sapnis, ne īstenība…

Kallasa dienasgrāmatā par Rozentālu rakstījusi: “Viņš ir vidēja auguma, mazliet garāks par mani, nedaudz vaļīgu stāju, viņam ir lielas, brūnganas acis, juteklīga mute, melni, bet uz deniņiem iesirmi mati. Viņa būtībā ir jaušams latvisks tempera-ments, viņš ir diezgan dedzīgs, straujš, neapvaldīts, it kā cilvēks, kas nav radis sevi audzināt, bet seko ikvienai iegribai. Un nākamajā mirklī var būt maigs un pie-
glaudīgs kā bērns. Reiz, slims būdams, viņš bija neizturams, stenēja un vaidēja, nerunāja ne par ko citu kā tikai par savu slimību, bija līdz neiespējamībai niķīgs. Un tomēr par spīti savam dabiskajam egoismam un nekaunībai, kas lauzās uz āru ik uz soļa, par spīti zināmai nepastāvībai un vieglprātībai, ko varēja dažkārt nojaust, visa viņa būtne pauda neatvairāmu šarmu. Nezinu teikt, no kā īsti veidojās šī nepārspējamā burvība, var būt, ka tieši no viņā tik labi saskatāmā zēniskuma un vīrišķības sajaukuma.”

Dienas abiem bieži vien pagāja sarunās un klejojumos, bet vienatnē Rozentāls mēdza strādāt dārzā, cirst malku, nest ūdeni. Naktīs gleznoja.

Rozentāls baidījās no vecuma. Par to, ka ar vienu ausi vairs labi nedzirdēja, nesatraucās, taču ļoti smagi pārdzīvoja, ka gleznojot jāliek brilles. Labāk lietoja binokli… Ja ilgāku laiku vajadzēja nosēdēt uz vietas, pieceļoties visi locekļi bija stingi un paguruši. Paretam vajadzēja iet istabā atgulties, atpūsties. Bet viņš vēl alka dzīvot, radīt, mīlēt…

 

Veļu laiva

Vēlā rudenī, kad līcis aizsala, netālu no krasta bija palikusi liela laiva. Tās tumšais siluets pret balto ledu iedvesmoja māk
slinieku to uzgleznot – melnu un draudīgu kā veļu laivu.

Ziemassvētku vakarā laukā spēra lausks, bet Rozentālu mājā bija silti un priecīgi.

Omu sabojāja tikai tas, ka no sienas virs dīvāna, kur mākslinieks mēdza atpūsties, nogāzās viņa glezna ar gulbju jaunavām. Tā, kura no paša darbiem viņam patika visvairāk. Ierāmējuma stikls saplīsa. ”Tas nav uz labu! Kādam jāmirst!” bažījās kalpone.

Viņas vārdi piepildījās ļoti ātri. Pavadījis svētkus kopā ar bērniem rotaļās un zīmēšanas nodarbībās, 26. decembra vakarā Rozentāls pēkšņi nomira Ellijas rokās, ne
paguvis pat atvadīties.

Miršanas apliecībā tika ierakstīts, ka 50 gadus vecā, precētā, Frauenburgā (tagad Saldus) dzimušā 1. šķiras mākslinieka nāves iemesls ir sirdstrieka.

Jaungada dienā Rozentāla zārku pāri ledainajiem jūras ūdeņiem prāmis aizveda uz Helsinkiem, uz Forselu dzimtas kapiem.

Bet 1920. gadā visi Rozentāli atgriezās Latvijā. Arī Jaņa Rozentāla pīšļi.