Pārcietuši krīzi, saplēsto bildi salika kopā. Antras un Mārtiņa attiecību stāsts 0
Iespējams, Valentīna dienas ieskaņā vajadzēja runāt tikai par mīlestību. Taču mīlestība jau nāk pati, atbrāžas kā vējš un paņem cilvēku visu. Daudz svarīgāk saprast, kas ar pāri notiek pēc tam, kad rozā virpulis izplēn. Tiek izveidota ģimene, bet cik ilgs ir tās mūžs, un kāpēc tik daudzi izšķiras. Kā ģimeni padarīt stabilāku, lai pamatos vai mūros radusies plaisa nesabrucinātu visu namu? Tie ir jautājumi, ko šķita būtiski uzdot. Vaicājām to pārim, kuru ģimene pastāv 12 gadus.
Radīti viens otram
Antra un Mārtiņš iepazinās pirms 14 gadiem, bet pēc diviem jau apprecējās. Ģimenē ir divi bērni, Henrijam ir septiņi, Evai – trīs gadi. Jaukā četrotne mitinās pašceltā lauku mājā Raunā. Mārtiņš pārvalda nekustamos īpašumus Rīgā, un viņa aizrautība ir joga. Antra apguvusi biodanza jeb biodejas metodi, vada nodarbības Cēsīs.
“Mārtiņš ir pamatīgs, stabils cilvēks, es vienmēr brīnos, kā viņš varēja apprecēt tādu traku kazu kā mani,” saka Antra un nozibina valšķīgu skatienu.
Antra turpina ar stāstu par viņu iepazīšanos: “Man bija 24 gadi, biju piekususi no īslaicīgām attiecībām un pateicu debesīm, ka gribu satikt cilvēku, ar ko vēlēšos apprecēties, lai būtu mīlestība un viss cits. Jau pēc nedēļas internetā “draugiem.lv” ieraudzīju Mārtiņa bildi un pa jokam viņam uzrakstīju. Mēs viens otru zinājām jau sen, viņš ir tāds pamanāms tipāžs.
Kad satikāmies, uzreiz bija skaidrs, ka esam radīti viens otram. Viss notika ļoti mistiski.
Izrādījās, ka es dzīvoju mājā, kas kādreiz piederēja Mārtiņa senčiem, viņa mamma te svinēja kāzas…”
Sākums bijis kaislīgi skaists – “kad nevari ne mirkli būt bez otra, nevari pat elpot”. Abi atminas, kā kopā ar draugiem apmeklēja Moby koncertu. Atpakaļceļā ik pēc pieciem metriem Antra un Mārtiņš stājās un bučojās. Nokrita zālē un turpināja bučoties. Draugi aizgāja, viņus nesagaidījuši.
Lauku spēks
Jaunā ģimene sāka dzīvot kopā vispirms Rīgā, pēc tam nopirka īpašumu Vidzemē. Mārtiņš smej, ka viņš ir lauķis pēc būtības, jo bērnība pagāja Rīgas pievārtē, kur bija gan kārtīgs dārzs, gan traktors. Savukārt Antra ir pilnīga rīdziniece, kā pati saka – dzīvokļa bērns. Tomēr visu mainīja kāds notikums.
“Es gaidīju bērniņu un pazaudēju… Tolaik sabiedrībā par tādām problēmām nerunāja. Man šķita, ka esmu vienīgā, kam tā noticis. Sāpes, kauns, vēlējos aizbēgt no visiem. Mēs ātri pārvācāmies uz laukiem, faktiski aizmukām no Rīgas. Laukos esam jau devīto gadu.”
Antra spriež, ka dzīve lauku vidē, iespējams, palīdz arī ģimeniskumam.
Ja neieslēdz televizoru un radio, ir iespēja būt klusumā. Tad vari daudz skaidrāk redzēt, kā jūties pats ar sevi, kā jūties attiecībās.
Mārtiņš uzsver: “Varbūt tāpēc esam palikuši kopā, ka esam spējuši saglabāt katrs savu neatkarību. Turklāt lauku vide, būšana atstatus no pūļa piespiedusi iet katram sevis meklēšanas ceļu. Mūs abus interesē izaugsme. Esam viens otru mudinājuši, atbalstījuši.”
Ne sasteigt, bet nogaidīt
Sākumā viņi dzīvoja pirtsmājiņā, tad sāka celt savu māju. Pēc trim gadiem piedzima Henrijs. Antra un Mārtiņš atzīst, ka tieši dēla piedzimšana bija pirmā pamatīgā krīze, kas sašķobīja attiecības. Kā daudziem, kuri dzīvo ilūzijās, ka parādīsies bērns, šis eņģelītis, un visi būs laimīgi.
“Bērns visu izmaina. Mums vajadzēja veidot citu attiecību modeli, bet mēs to nemācējām,” atminas vīrs.
Arī turpmāk ne reizi vien bijusi sajūta: viss, tagad ir jāšķiras. Šķiet, ka nekas vairs nav labojams. Tādā brīdī otru vairs nespēj ne just, ne piekļūt, ne mīlēt, neko. Starp tevi un otru uzrodas tāda kā siena.
“Kādā reizē savas sirdssāpes un lēmumu šķirties izstāstīju kolēģei Anetei.
Viņa pasacīja lielisku formulu: ir vērts šķirties tikai tad, ja nav vairs nekā, ko tu nevēlētos zaudēt.
Šī atziņa un iespējamā zaudējuma izsvēršana man ir palīdzējusi arī citreiz,” tā Antra.
Abi atzīst, ka lēmums šķirties bieži vien nāk sasteigti. Ir ļoti grūti, un viss – jāšķiras! Bet emocijas izgaist, un saproti, ka patiesībā jūti pavisam ko citu.
“Varbūt pat jānogaida, lai pāriet planēta, kas tai brīdī ir retrogrāda,” nosmaida Antra.
Ļoti grūtos brīžos der meklēt palīdzību. Antra ar Mārtiņu ir devušies uz tantras semināru, tas palīdzējis saplēsto bildi atkal salikt kopā. Viņi gan neslēpj, ka reiz pēc semināra pirmās dienas bija ļoti slikti, viens uz otru nevarēja paskatīties. Taču otrā diena visu salika vietās, un – “bijām atkal kā iemīlējušies”. Attiecības ir māksla, ko var mācīties, ja vien abi grib.
“Esmu ļoti pateicīga, ka Mārtiņš atšķirībā no manis netaisa traģēdiju par sīkumiem, neaizsvilstas,” tā Antra.
“Jā, esmu tāds monumentāls, man tā inerce ir liela, grūti izkustināt,” pasmaida Mārtiņš.
Antra papildina, ka tad, kad ir visdziļākā bedre, gan nevajag pieņemt lēmumu, ir jānogaida, jāpamēģina vēl saprasties.
“Un, ja viss izmēģināts, bet nekas nepalīdz… tad atkal jānogaida. Jo izaugsme, izmaiņas nāk caur krīzēm,” sarunu noslēdz Mārtiņš.
