Pliki vecāki, pliki bērni. Kas kuram jārāda, kas ne, skaidro psihoterapeite Līga Bernāte 0
Kailuma izjūtas trauslās robežas
Kad reizēm pēc dušas no vannasistabas līdz savam kosmētikas maciņam virtuvē aizeju pa pliko, vīrs man dusmīgi čukst – ekshibicioniste, paskaties, kā tas puika tevi vēro! Mūsu dēlam ir pieci gadi; manu ķermeni viņš nudien pēta ar neslēptu interesi un reizēm arī izsaka kādus secinājumus par redzēto. Man tas nekādi netraucē, bet vīra aizrādījums lika aizdomāties – un ja nu tiešām ar savu rēgošanos grauju bērna psihi? Kur ir robeža starp vēlamu un nevēlamu kailumu bērna priekšā? Un kā citiem var traucēt pliks mazulis, teiksim, publiskā pludmalē? Domāju, ka līdzīgus jautājumus sev uzdevusi ne viena vien mamma vai tētis, jo īpaši tagad, kad ir vasara, silts laiks un ķermenis citu skatieniem tiek atklāts vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā, tāpēc par šo tematu izvaicāju psiholoģi un psihoterapeiti Līgu Bernāti.
Lasot vecāku diskusijas ģimenēm domātajos portālos, vērojams, ka attieksme pret bērna kailumu ir ļoti atšķirīga. Vieniem nešķiet pieņemami, ja mazais bez apģērba skraidelē pa mājām, par publiskām sauļošanās vai peldēšanās vietām pat nerunājot. Citi gatavi pieļaut, ka skraida bez krekliņa, bet tikai ne ar pliku dupsi, kas savukārt dīvaini šķiet pret kailumu atvērtākām mammām. “Kāpēc mājās nevar skraidīt ar pliku dupsi? Es šito īsti nesaprotu… Tas pats – citi pieraduši gulēt kaili… nu? Aizliegt viņiem? Tak virsū nevienam ar saviem plikumiem neskrien. Kāpēc bērns nevar savās mājās?” raksta portāla Cālis apmeklētāja. Pret bērnu atkailināšanu pludmalēs iebildumu ir vairāk – gan higiēnas apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka “visādi psihi nāk un skatās”. “Ja jau drēbes ir izdomātas, tās ir jāvelk,” kategoriski noskaņota kāda māmiņa.
Līga Bernāte saka – vienu vai divus gadus veciem bērniem parasti ļoti patīk būt kailiem. Aptuveni divu gadu vecumā mazie sāk ievērot dzimumatšķirības un tad parasti ar to ļoti lepojas, it īpaši zēni, jo viņiem ir krāniņš. “Domāju, ka jānodala māja un publiskas vietas. Daudz kas atkarīgs no tradīcijām ģimenē – ir vecāki, kuri nekad bērnu klātbūtnē neizģērbjas, neiet ar bērniem kopā vannā vai pirtī, bet ir ģimenes, kurās tas ir pats par sevi saprotams. Augot attiecīgajā vidē, bērns pie tā pierod. Ja arī papēta, tas nav nekas slikts.” Der zināt, ka mazotnē redzēt savus vecākus kailus nav nekas slikts. Drīzāk otrādi – tas ir veselīgi, jo šādi mazais mācās attieksmi pret savu ķermeni, kas ir liela un nozīmīga personīgās identitātes daļa. Spējai pieņemt savu fizisko veidolu ir liela loma vēlākajos gados – gan attiecību veidošanā, gan veselības un ķermeņa svara jautājumos. “Kad bērnam veidojas sava ķermeņa un seksuālās identitātes apzināšanās, viņam ir svarīgi nopētīt tēti un mammu, saprast, ar ko viņi atšķiras un kā izturas, būdami kaili.” Turpretī, ja vecāki ir kautrīgāki un atturīgāki, tāds augs arī bērns – vairāk kaunēsies, jutīsies nedrošāks, jo nebūs pie tā pieradis. “Man ir uzdots jautājums par peldbaseina ģērbtuvēm – vai meitenīte var iet kopā ar tēti ģērbtuvē? Es domāju, ka mazam bērnam ir vienalga. Ja tur ir arī citi bērni un vecāki, kas palīdz sagatavoties nodarbībai, tas ir dabiski.”
Ķermeniska kautrība bērniem parasti sāk veidoties aptuveni četru gadu vecumā. Tad mazais vairs nevēlas būt kails, un svarīgi, lai vecāki to respektētu. Taču jau agrāk jāvēro, vai bērnam patīk, ka citi cilvēki viņu ņem klēpī, ucina un bučo. “Ja bērnam nepatīk, ka, teiksim, kāda radiniece viņu iespiež klēpī un grib samīļot, vecākiem jābūt aizstāvjiem un advokātiem un nepatikas cēlonis jānovērš. Ja tad mazajam mācīs, ka jābūt klusam un paklausīgam, nevis jāizrāda neapmierinātība, tas būs pamudinājums nerespektēt savu ķermeni, savas vajadzības.” Tuvāk skolas vecumam bērni parasti vairs negrib, lai vecāki viņus pavada tualetē. Arī tas jāievēro – ja bērns pasaka, ka izdarīs pats, tas jāļauj; nevajag vērt vaļā tualetes durvis, skatīties, piedāvāt palīdzēt. 7-9 gados vai pat agrāk bērni vairs negrib būt kaili vecāku (jo īpaši – pretējā dzimuma vecāka) priekšā. To respektējot, mācām bērniem cieņu pret ķermeni. Tam būs nozīme gan pusaudža vecumā, gan vēlāk, uzsākot seksuālas attiecības, – atvase mācēs pateikt nē nevēlamiem pieskārieniem un negribētai tuvībai.
