Juris Lorencs: Politika lietoto drēbju veikalā 3
Vai atceramies, kā sākās mūžam aktuālais Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romāns “Divpadsmit krēsli”? Lūk, tā pirmais teikums: “Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas biroju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu un tūlīt arī nomirtu.”
Šo trāpīgo vērojumu es dažkārt atceros, klejojot pa savu tuvāko apkaimi, rajonu ap “Barona centru” Rīgā. Tiesa, akcenti ir mainījušies.
Modernais rīdzinieks piedzimst, lai paēstu, iedzertu glāzi vīna, iegrieztos aptiekā un apģērbtos.
Tas, kas īpaši krīt acīs, – lietoto apģērbu veikali. Šajā apkārtnē tādu ir vismaz desmit – sākot no vietām, kurās drēbes pārdod kilogramos, un beidzot ar vecajām labajām padomju laiku “komisijas bodēm”. Izrādās, tās nekur nav pazudušas!
Patiesībā lietoto apģērbu veikalu eksistence jau pati par sevi ir vesela pasaule. Tā atgādina krievu matrjošku, suvenīru lelli, kuras iekšienē slēpjas jauni un jauni atklājumi – sociāli, psiholoģiski, saimnieciski, ekoloģiski, ētiski. Nav jau nekāds noslēpums, ka šie veikali parādījās mūsu trūcības dēļ.
Iepirkšanās tajos gandrīz automātiski nozīmēja, ka cilvēks spiests skaitīt naudu un taupīt.
Tagad lietas ir nedaudz mainījušās. Vēl pirms gadiem desmit “humpalu” bodē sastapts paziņa nozīmēja neērtu situāciju kā vienam, tā otram, bet tagad sabiedrībā populāri cilvēki sociālajos tīklos lepni izrāda savus ieguvumus.
Parādījies pat īpašs slengs – “medības”, “atradumi”, “dārgumi”, “izcelt pērles”. Dažiem šīs medības kļuvušas par biznesu, un “pērles” ar krietnu peļņu tiek tirgotas internetā. Agrāk kautrīgais pircējs kļuvis par lepno mednieku. Vēl kāds paradokss – dažiem drosme iegriezties lietoto apģērbu veikalā aug tieši proporcionāli turībai. Tas var kļūt par statusa simbolu, savdabīgu izrādīšanos: man ir nauda, visi to zina, tāpēc man vienalga, kur iepērkos – gribu, eju uz zīmolu veikalu, gribu – uz “humpalnieku”.
Bet tie ir izņēmumi, kopumā milzīgais lietoto apģērbu veikalu skaits neko labu par Latvijas labklājību neliecina.
Pēdējā laikā lietoto mantu iegādei gan parādījies globāla mēroga attaisnojums – pasaules glābšana, rūpes par ekoloģiju un klimata pārmaiņām. To, ka apģērbu industrija spēj iznīcināt veselas ekosistēmas, apliecina Arāla jūras bēdīgais piemērs Centrālāzijā. Šīs jūras vairs nav, to nosusinājuši kokvilnas lauki.
Izrādās, viena T krekla ražošanai esot jāpatērē apmēram 2700 litru ūdens. Bet varam iet vēl dziļāk, jau valstiskā līmenī. “Slīkstam lupatās”, “Latvija ir valkāta apģērba tranzītvalsts” – šādi virsraksti lasāmi medijos. Latvijai gadā cauri plūstot ap 10 000 tonnu lietota apģērba, no kā puse tiekot iztirgota vietējos veikalos, bet puse turpinot ceļu uz bijušo PSRS, Āziju un Āfriku.
Latvijā palikušās 5000 tonnas – tie ir 2,5 kilogrami uz vienu cilvēku. Iespējams, ne viss ievestais tiek uzskaitīts. Jebkurā gadījumā iepirkšanās lietoto mantu veikalos nozīmē patēriņa samazināšanos ja ne kvalitatīvā, tad kvantitatīvā ziņā gan. Tieši to vēlas vides aktīvisti. Bet šādai izvēlei ir fiskālas sekas. Jauns T krekls, kas zīmolu veikalā maksā desmit eiro, mazliet pavalkāts (vai pat tikai veikala noliktavā par ilgu nostāvējis) var tikt nomedīts par vienu eiro.
Desmitkārtīgs ieguvums! Tieši tikpat reižu samazinās PVN summa, kas varētu ieplūst valsts kasē. Finanšu ministrijai atliek vien cerēt, ka ietaupītā nauda tiks izdota blakus veikalā.
Un tagad atkal paraudzīsimies globāli. Lielākā daļa apģērbu šodien tiek saražoti tā saucamajā trešajā pasaulē. Mēs, kas esam bagātāki, ar savu pirkumu atbalstām Bangladešas, Indijas, Pakistānas, Vjetnamas vai Kambodžas ekonomiku, dodam darbu turienes cilvēkiem. Solidaritāte ir laba lieta. Bet kas tad strādā šajās ražotnēs un kam paliek peļņa? Ik pa brīdim parādās ziņas par bērnu un pusaudžu darba izmantošanu Āzijas apģērbu industrijā.
Pakistānas bērnu rokām darinātā “Nike” futbola bumba jau kļuvusi par šīs ekspluatācijas ikonu.
Modernajā pasaulē blakus sadzīvo divas it kā savstarpēji pretrunīgas lietas. Mēs dzīvojam “ārā sviedēju” sabiedrībā. Lietu mūžs, it sevišķi turīgajās Eiropas zemēs, ir īss. Apģērbs, nedaudz pavalkāts, sāk savu ceļu uz kontinenta austrumiem. Vienlaikus vērojama apsēstība ar lietu iegūšanu (“šopoholisms”), krāšanu un glabāšanu. Un nav pat svarīgi, vai kārotais objekts iegūts dārgā veikalā vai “humpalniekā” – lietas dziļākā būtība no tā nemainās.
Kā izrauties no bezjēdzīgā patēriņa riteņa? Laikam jau jāsāk pašam ar sevi. Nesen, domājot par nākamo vasaru, es sakārtoju skapī T kreklus un sapratu, ka to ir par daudz. Daudz par daudz.
