Porcelāna lauskas. Recenzija par Krišjāņa Zeļģa ceturto krājumu “Skaistuma klātbūtne” 2
Elīna Kokareviča, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Japānā pastāv mākslas veids kintsugi – saplēstu trauku labošana ar laku, kurā iejaukti zelta, arī sudraba vai platīna putekļi.
Šāda paņēmiena mērķis ir kaut ko, ko parasti izmet vai uzskata par nevajadzīgu, atjaunot un padarīt par unikālu mākslas priekšmetu, un tajā ir kaut kas japāņu mākslai vispārīgi raksturīgs – lēna, nepretencioza darbošanās, kas noved pie perfekta rezultāta, kura minimālismā nav ne ko pielikt, ne atņemt.
Un tā ir tieši pretēja tam, ar ko savā ceturtajā krājumā “Skaistuma klātbūtne” nodarbojas dzejnieks Krišjānis Zeļģis, taču sajūtas rodas ļoti līdzīgas.
Kur viens estētiskā vienotībā salīmē kopā ideālu veselumu un piešķir tam dārgmetāla vērtību, tur otrs paņem skaisto darinājumu, sašķaida pret klonu un atstāj. Kad skatāmies uz šīm lauskām, redzam skaistumu – asi griezīgu, mazliet bīstamu, bet nenoliedzami aizkustinošu.
Tā īsumā varētu raksturot sajūtu, kas rodas, lasot K. Zeļģa jaunāko krājumu. Dzejnieks ir konsekventi attīstījis savu unikālo redzējumu un poētisko paņēmienu kopumu.
Pirmais K. Zeļģa krājums “Visas tās lietas” iezīmēja identitātes meklējumus un nepieciešamību sevi definēt plašās pasaules ietvaros izteikti vienkāršā (ne sliktā nozīmē) veidā, ko piepildīja poētiska potence un intriga, bet jau nākamajā grāmatā – krājumā “Zvēri” – dzejnieks tiecās šo pieeju mainīt.
Viņa radītajā poētiskajā ainā parādījās vēlme kaut ko salauzt – vai tas būtu dzejas cilvēka skatījums uz pasauli, vai tie poētiskie paņēmieni, kas tiek uzskatīti par mūsdienīgi vērtīgiem, tradicionāli pieņemamiem vai vēl kā citādi.
Salīdzinot ar šīm pieejamām, “Skaistuma klātbūtne” piedāvā kaut ko ļoti stabilu: šķiet, K. Zeļģis ir izkristalizējis to ceļu, kurā viņš gribētu dzejas pasaulē iet dziļāk, un dara to ārkārtīgi spēcīgi, pārliecinoši, neatstājot ne mazākās šaubas par viņa augsto dzejas kvalitāti.
Krājumā jūtama tiecība aprobēt to, no kā dzejnieks iepriekš izvairījies, proti, tos mūsdienās izmantotos mākslinieciskos paņēmienus, kas brīvā panta dzejai piešķir kvalitāti.
No vienas puses, tas ir saistīts ar dzejnieka skatījuma veidošanos, no otras – ar to, kādi un kā tēli un motīvi iekļaujas šajā skatījumā.
Tajā pašā laikā krājumā sastopami tie motīvi, kas K. Zeļģim ir bijuši svarīgi jau iepriekš: pasaules plašums kā telpa, tāds, ja tā var teikt, riebīgs skarbums, kurā ir daudz valdzinoša, sirsnīga rezignācija, ironija, ja ne pat sarkasms, un tiecība uz naturālismu.
K. Zeļģis jaunākajā krājumā šos motīvus ir padziļinājis, tā atklādams sevi jaunā gaismā. Vai, precīzāk, tā izgaismodams sevi no citas šķautnes.
Līdzīgi kā otrajā krājumā, arī “Skaistuma klātbūtnē” dzejnieks būvē poētisko pasauli, balstoties uz ikdienišķā vai neglītā estetizēšanu, bet nekļūst sentimentāli salkans.
Krājumā nav arī dekadencei raksturīgās tīksmināšanās (pielūgsmes?) ap tā saucamo neglīto. Krājums piedāvā pavisam unikālu, zeļģisku skatījumu uz pasauli, kur “ķermenis žūst slinki/ kā iepuvis deķis” (9. lpp.).
Krājumā iekļautie dzejoļi, šķiet, ir ļoti, ļoti rūpīgi atlasīti: tie neatstāj vietu, kur iespraukties neizpratnei vai mulsumam.
Katrai nodaļai ir sava nedaudz atšķirīga emocionālā gamma, kas rada kopiespaidu par K. Zeļģa dzejas dziļuma potenciālu, un šoreiz tas ir neizsmeļams.
Ir atsijāts tas, kas iepriekš ir traucējis vai radījis neizpratni, un tieši tāpēc vēl jo spilgtāk izgaismojas tās poētiskās virsotnes, līdz kurām nokļūdams K. Zeļģis ir nostādījis sevi blakus spēcīgākajiem trīsdesmitgadnieku paaudzes dzejniekiem Latvijā.
Un panācis to ar poētisku vienkāršību, varbūt minimālismu, varbūt askētismu, ko var saskatīt dzejoļos “pārsteidzoši bet kliedzieni nestrādā” (19. lpp.), “kad viņas apskaujas” (41. lpp.), “ejam pa izzudušas jūras gultni” (55. lpp.), “jau otra friziere aizbrauca no valsts” (76. lpp.), “braucot domāju par bērna vārdu” (78. lpp.) u. c.
Dažbrīd šķiet, ka K. Zeļģis netiešā veidā motīvu līdzībās atsaucas uz savas paaudzes dzejnieku Arvja Vigula un Arta Ostupa dzeju, bet veido ar viņiem dialogu, personalizēdams šos motīvus.
Tādi ir acīmredzamākie dzejoļi “ja es nomiršu fogeles j-kundz” (33. lpp.) un “žesti” (81. lpp.), kurā atrodama arī krājuma titulrinda.
Šis dzejolis trāpīgi raksturo visu krājumu: nesarunāt muļķības patiešām ir skaisti, un K. Zeļģim tas ir izdevies izteikti pārliecinoši.
Krājuma “Skaistuma klātbūtne” minimālistika ir kā glezna, kas uzgleznota ar dažiem trāpīgiem triepieniem.
Tā ataino krāsām nepārsātinātu ainavu, kam spilgtumu piešķir pāris asinstraipu – lasītājs ir uzķēries un sagriezies uz dzejnieka atstātajām porcelāna lauskām, un varbūt tieši šos traipus mākslinieks ir izmantojis grāmatas ilustrācijām.
Lasītājs noskurinās, un iekšā kaut kas saviļņojas.
