Tas var beigties traģiski – profesionālā boksa nodeva 0
Profesionālajā boksā jārēķinās ar iespējamām nopietnām sekām. Bokseri apzinās, ka riskē ar veselību un pat dzīvību, tomēr vēlme realizēt sportiskās ambīcijas un nopelnīt ir pirmajā vietā.
Letāli gadījumi
Jūlija beigās ar divu dienu starpību pēc cīņas gaitā gūtajām traumām no dzīves atvadījās divi profesionāli bokseri – 28 gadus vecais krievs Maksims Dadaševs un 23 gadus vecais argentīnietis Ugo Santiljans. Dadaševs noboksēja 11 raundus, un tad treneris viņu pierunāja beigt, Santiljanam bija desmit raundu cīņa, kas beidzās neizšķirti. Abiem drīz pēc tam kļuva slikti, sekoja operācijas, taču izglābt neizdevās. Viņi startēja svara kategorijā līdz 63,5 kilogramiem.
Dadaševs karjeras laikā 14 aizvadītajās cīņās guva desmit uzvaras un četras reizes zaudēja. Ar viņa jaunības draugu Ismailu Ilijevu šobrīd strādā Maira Brieža bijušais treneris Sandis Kleins, tādēļ zina šī stāsta priekšvēsturi. “Dadaševam 2007. gadā junioru turnīrā pēc cīņas kļuva slikti un viņš zaudēja samaņu. Knapi izglāba, ārsti aizliedza boksēt, jo nedrīkst saņemt sitienus pa galvu. Viņš ieguva sporta menedžera izglītību, devās strādāt uz ASV, bet
viegli negāja, un 2012. gadā Dadaševs, lai varētu nodrošināt ģimeni, veica medicīniskās pārbaudes un, uzzinājis, ka viss kārtībā, atsāka boksēt, izsitās. Viņa mamma, sieva un citi zināja, ka nedrīkst to darīt.
Kas vainīgs? Daļēji pats, daļēji – ringa tiesnesis, jājautā arī, kāpēc Dadaševa pārstāvji izvēlējās tik spēcīgu pretinieku,” spriež Sandis Kleins.
Savukārt Santiljanam, par spīti jaunībai, jau bija 27 profesionālas cīņas – 19 uzvaras, seši zaudējumi un divi neizšķirti. Iepriekšējā bija notikusi tikai pirms mēneša, un tas var būt viens no traģēdijas cēloņiem – starp cīņām nav pieļaujams tik mazs pārtraukums, turklāt iepriekšējā viņš zaudēja. Kāpēc nevienam nepietika veselā saprāta, lai šādu cīņu nepieļautu? Tas ir jautājums, kam tiek meklētas atbildes. Dzīvību tās neatjaunos, bet no kļūdām var mācīties citi bokseri.
Jauniešiem jānobriest
Latvijas Boksa federācijas prezidents Nils Žuravļovs uzskata, ka tik agrīnā vecumā kā Santiljans (no 19 gadiem) iekļauties profesionālajā boksā ir nepieļaujami. Tam vajagot nobriest. Amatieros boksēšanās notiek pavisam citādā formātā – trīs raundi pa trim minūtēm turnīra sistēmā, profesionāļos – no sešiem līdz 12 raundiem, turklāt amatieriem ir galvas aizsargi un biezāki cimdi. Amatieru bokss ir olimpiskais sporta veids, bet profesionāļi tajā nedrīkst piedalīties. Žuravļovs teic, ka Latvijā ir apmēram 50 profesionālie bokseri.
Statistikas dati par nāves gadījumiem boksā ir atšķirīgi. Iespējams, ka kopš 19. gadsimta beigām, kad tika pieņemti pirmie vispārīgie boksa noteikumi, skaitlis varētu būt rakstāms pat ar četriem cipariem. Pērn no cīņas laikā gūtajām traumām izdzisa divu bokseru dzīvība, tāpat aizpērn. Tā ir profesionālā boksa nodeva. Žuravļovs neatceras, ka letāli iznākumi būtu bijuši amatieru boksā.
Grūti spriest, vai boksu var dēvēt par bīstamu sporta veidu. Katram būs savs redzējums. Pieredzējušais fizioterapeits Mareks Osovskis, kurš desmit gadus strādāja ar Mairi Briedi, atzīst, ka krietni radikālāka ir jauktās cīņas māksla jeb MMA, kur noteikumos eksistē tikai daži ierobežojumi. Tāpat vēl citi cīņu paveidi.
Briedis pirms četriem gadiem uzņēmies risku, piekrītot cīņai Čečenijā ar smagsvaru Manuelu Čarru. “Viņš bija domāts kā maiss, kuram jākrīt, un Kadirovs savā dzimšanas dienā varēs svinēt uzvaru, bet Mairis to resno nogāza gar zemi.
Tur nebija nekādas kontroles, salika Mairi ar smagsvaru kopā – tas var būt bīstami. Viņš ieliek mazākam pa galvu tā, ka var nomirt.
Briedis piekrita tai cīņai – parādīja sevi un kļuva pasaulei interesantāks,” Osovskis atgādina Brieža ceļu pretī virsotnēm.
VIEDOKĻI
Nils Žuravļovs, Latvijas Boksa federācijas prezidents: “Ir virkne iemeslu, kāpēc profesionālajā boksā notiek traģiski gadījumi. Viens no tiem – sportistu nesagatavotība. Bieži uz profesionāļiem aiziet jauni puiši, kuri nav īsti gatavi tam. To nedrīkst pieļaut, jābūt pakāpeniskai pārejai. Piemēram, Mairis Briedis profesionāļos pārgāja nobriedis – krietni virs 20 gadu vecuma, Nikolajs Grišuņins – jau ap 30 gadiem. To nedrīkst darīt 18 gados, kaut pašam liekas, ka esi ļoti stiprs. Otra lieta – nepieciešama stingra kontrole organizatoriskajā plānā – medicīna, dopinga kontrole, tiesnešu uzraudzība. Pasaulē ar to ir lielas problēmas, bieži tiesneši gan sānos, gan ringā ir nekvalificēti, angažēti.
Protams, ir mēģinājumi visu sakārtot, attīstīt, bet jāsaprot, ka tas ir bizness un nauda, ar ko tiek risināti daudzi jautājumi.
Ir korporatīvas vienošanās starp promouteriem un cīņas organizatoriem, treneriem. Finansiālās intereses nereti noved pie tā, ka lietas nenotiek godīgi. Dopinga kontrole profesionālajā boksā ir stingra, taču arī to apiet, jo uz spēles ir liela nauda. Diemžēl tā tas ir.”
Mareks Osovskis, fizioterapeits: “Esmu bijis zemāka līmeņa boksa sacensībās ar sīkiem honorāriem – tur valda bardaks. Izvēlas pretinieku un jau pasaka savējam, ka būs jākrīt. Tikai pēdējā laikā esmu novērojis, ka palielinās medicīniskās prasības. Tādās cīņās kā ar šo divu mirušo bokseru līdzdalību ir ļoti stingra kontrole. Medicīniskās pārbaudes ir pirms un pēc sacensībām, pieprasa galvas magnētisko rezonansi, pirms cīņas vēlreiz ir ārsta pārbaude, un ringā nelaiž, ja sparingos iegūtas galvas traumas. Bet šis sports tāds ir, ka var beigties traģiski.
Maira Brieža pēdējā cīņā Glovackis neatļauti iesita pa pakausi, tas ir visbīstamākais sitiens, ko nedrīkst – tā var nosist cilvēku.
Boksā visu nosaka nauda un menedžeri, sportists ir otrajā plānā. Visi skatītāji taču gaida, kurš kuru noliks uz grīdas, bet sportistam tas var būt ļoti smagi vai pat letāli.”
Sandis Kleins, boksa treneris: “Man šķiet, ka noteikumi jau tagad ir ļoti stingri – pārbaudes, analīzes, Krievijā tās ņem, ne tikai meklējot hepatītu, bet arī sifilisu, ASV medicīniskajās pārbaudēs aizvadījām piecas stundas. Kur vēl smalkāk? Pats esmu bijis ļoti sarežģītā situācijā ASV ar bokseri Isu Čanijevu. Plāns bija kustēties ar kājām pirmajos raundos un neļaut sev trāpīt, taču viņš izdomāja uzreiz iet cīņā un pirmā raunda beigās tika nosēdināts. Pārtraukumā redzu, ka bokseris “peld”, skatās stiklainām acīm, bet pats teic, ka viss kārtībā. Tiesnesis paskatījās un atzina, ka viss normāli. Viņš pats rāvās cīņā, es teicu, lai neiet klāt pretiniekam, vajag raundu, lai atgūtos, un tad boksēs.
Čanijevs izgāja ringā un sāka cīnīties, izlaida sitienu, nokrita, un tiesnesis apturēja. Čanijevs man vēlāk atzinās, ka neatceras manis dotos norādījumus pārtraukumā.
Grūta situācija – ja es būtu viņu atsaucis no cīņas, puisis mājās Krievijā visiem menedžeriem un sponsoriem teiktu, ka Kleins muļķis, varēju turpināt un uzvarēt. Bet ja kaut kas būtu noticis? Kas atbildīgs par to, ka cīņa turpinājās – es, tiesnesis, bokseris?”
