Publicitātes (Matīss Markovskis) foto

Valmieras teātra pēdējo divu sezonu repertuārs, kaut arī ļoti dažādā realizācijas līmenī, liecina par pārdomātu teātra māksliniecisko programmu, atgriežoties pie Oļģerta Krodera iedibinātajām vērtībām – klasikas darbu iestudējumiem. Šajā tendencē iekļaujas arī aizvadītās sezonas pēdējais iestudējums – vecmeistara Feliksa Deiča veidotais Albēra Kamī lugas “Pārpratums” uzvedums.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Feliksa Deiča pievēršanās franču eksistenciālisma dramaturģijai var šķist negaidīta, jo režisora nesenāko iestudējumu sarakstā pārsvarā dominē krievu (Maksims Gorkijs, Antons Čehovs u. c.) un latviešu (Rūdolfs Blaumanis) klasiķu darbu iestudējumi, kas veidoti reālpsiholoģiskā teātra atslēgā. Albēra Kamī “Pārpratums” ir cita veida dramaturģija, kurā reālistiska, pat nedaudz melodramatiska situācija – dēla atgriešanās pie gadiem neredzētās mātes un māsas, cerot, ka viņu vēl atpazīs, – izaug līdz filozofiskai alegorijai par atsvešinājumu, kas neizzūd pat vistuvāko cilvēku starpā. Feliksa Deiča iestudējuma centrā izvirzīti citi – ne filozofiski, bet psiholoģiski ievirzīti jautājumi.

Par režisora vēlmi attālināties no filozofiskas ab­strakcijas un tuvoties reālistiskam lugas lasījumam liecina pieteiktais izrādes žanrs – traģikomisks detektīvs, kas acīmredzot izvēlēts kā mārketinga instruments, paplašinot potenciālo skatītāju loku. Kamī lugas sižetā tik tiešām sazīmējama detektīv­­intriga – sižets par divām sievietēm, kas vada viesnīcu un brutāli noslepkavo tajā apmetušos vientuļos un bagātos vīriešus, liekot domāt par to, vai arī dēlu Janu sagaidīs tāds pats liktenis. Tomēr iestudējumam neizdodas noturēties detektīva rāmjos, īpaši pirmajā cēlienā, kad gausais ritms gluži vienkārši noslāpē sižetisko intrigu.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Par izrādes varoņu savstarpējām attiecībām daudz pasaka mākslinieces Baibas Litiņas veidotie kostīmi. Katram tēlam piešķirtas ļoti konkrētas asociācijas – māte un meita gluži kā vilki avju ādās ietērptas mūķeņu tērpos, bet pārnākušais dēls Jans tādā kā stilizētā vācu cūkgana kostīmā, kamēr viņa sieva Marija – gaisīgā kleitā ar pļavu ziedu motīviem. Līdz ar to izrādē Janam piešķirta pavisam cita rīcības motivācija. Lugā dēls ir bijis prom 20 gadus un atgriežas kā pieaugusi personība – ziņkārības vadīts, viņš nolemj neatklāt savu identitāti un it kā no malas papētīt mātes un māsas uzvedību. Izrādē, kā liecina teātra mājaslapā pieejamā informācija, viņa prombūtnes laiks “saīsināts” uz 15 gadiem, taču tas tik un tā rada sižetisku pretrunu, jo Eduarda Johansona spēlētais varonis drīzāk atgādina nepieaugušu pusaudzi, kas joprojām nav zaudējis naivu ticību labajam pat aiz abu mūķeņu akmenscietajām sirdīm.

Felikss Deičs varoņu savstarpējos konfliktus risinājis plašākā – paaudžu – spektrā: cik Daces Eversas Māte ir nogurusi un samierinājusies ar dzīves netaisnībām, tik apņēmības pilna to mainīt ir nākamā paaudze – gan Ineses Pudžas Marta, kas sapņo par dzīvi pie jūras, gan Eduarda Johansona Jans un viņa sieva – Rūtas Dišleres Marija, kas seko vīra pārliecībai un spītīgi atsakās pieņemt sakāvi. Ārpus pārējās tēlu sistēmas ir Leldes Kalējas (otrā sastāvā – Rutas Birgeres) atveidotais Vecais kalpotājs – pa daļai jūrnieka, pa daļai āksta kostīmā –, kas laiku pa laikam pāriet pār skatuvi kā nolemtības simbols.

Scenogrāfa Valtera Kristberga veidotā skatuves telpa sākotnēji ir pelēka gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, radot tikai iespaidu par to, cik patiesībā vienmuļi un vientuļi savu dzīvi vada māte un meita. Otrajā cēlienā izrādes telpa un līdz ar to arī noskaņa krasi mainās, no psiholoģiskas drāmas vedot simbolisma un eksistenciālisma virzienā: viesnīcas sienu vietā redzama tuksneša fototapete, gaidītā miera un paradīzes vietā – varoņu nespēja sasniegt laimi.

Niansētu emociju gammu izrādes laikā nospēlē Dace Eversa Mātes lomā, radot iespaidu par dziļi paslēptām cilvēcības druskām – par to liecina Mātē dzimusī vājā nojausma, ka viņas priekšā nestāv tikai svešinieks, bet viņas pašas miesa un asinis. Intensitātes ziņā daudz spēcīgāks tēls ir Ineses Pudžas Marta, kurā aktrise gan iekšēji, gan ārēji akcentējusi monstrozus vaibstus, spēlējot teju ar antīkās traģēdijas vērienu. Tomēr tas rada neizbēgamu nesaderību gan ar mazo spēles laukumu, gan pārējo aktieransambli.

Kamī lugu “Pārpratums” raksta 1943. gadā, atspoguļojot Otrā pasaules kara laikā novērotās šausmas, un darbā vienlīdz spēcīgi jūtamas gan absurda, gan antireliģiskas noskaņas, rakstniekam apzināti ironizējot par Jaunajā Derībā attēloto līdzību par pazudušo dēlu. Feliksa Deiča izrādes intonācija ir daudz apliecinošāka. Režisors, līdzīgi kā daudzos iepriekšējos iestudējumos, pēta to, kā dažādi apstākļi (gan iekšēji, gan ārēji) ietekmē cilvēka dabu, raksturu, morāles un vērtību skalu, attieksmi pret pasauli, liekot nosvērties vai nu uz labā, vai ļaunā pusi. Felikss Deičs, atšķirībā no Kamī, tomēr pauž ticību, ka no ļaunā ir iespējams atgriezties pie labā.

UZZIŅA

Albērs Kamī, “Pārpratums”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors: Felikss Deičs, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa.

Lomās: Dace Everss, Rūta Dišlere, Eduards Johansons, Inese Pudža, Ruta Birgere vai Lelde Kalēja.

Tuvākās izrādes: 29., 30. septembrī.

VĀRDS SKATīTĀJAM

Dao: “Kvalitatīvs eksistenciālisma darbs F. Deiča precīzā režijā, kura nolasāma gan tiem, kas būs sekojuši apzīmējumam “traģikomists detektīvs”, gan tiem, kas teātrī cenšas tulkot piedāvātās metaforas. Izcila Inese Pudža un apbrīna Rutai Birgerei.”

vdt.lv