Purva spēles. Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Purva bērni” Dailes teātrī 0
Sezonas noslēgumā Dailes teātris skatītājiem piedāvāja žanriski intriģējošu skatuves darbu. Dailes teātra lugu konkursa “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” (2017) 2. vietas ieguvēja Artūra Dīča lugas “Purva bērni” žanrs definēts kā “šausmu filma divos cēlienos”.
Šausmu žanrs Latvijas teātrī sastopams tikai atsevišķu gadījumu veidā (viskonsekventāk spriedzes robežas pētījis Vladislavs Nastavševs tādās izrādēs kā Daniila Harmsa “Vecene” (Nacionālais teātris), Sergeja Uhanova “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātris) un citos) un galvenokārt ārvalstu literatūras iestudējumos, ne kā oriģināldramaturģijas parādība.
Artūrs Dīcis savā relatīvi neilgajā, taču veiksmīgajā dramaturga karjerā jau izveidojis noteiktu māksliniecisko rokrakstu. Viņa lugu centrā ir šķietami ikdienišķas, taču būtībā spilgtas un neordināras situācijas, kas varoņiem liek izdarīt būtiskas izvēles.
Nacionālajā teātrī iestudētajā lugā “Arī vaļiem ir bail” šāda robežsituācija ir trīsdesmitgadnieka plastiskā ķirurga Jāņa Bērziņa krīze, kas viņam liek no jauna meklēt dzīves jēgu.
Savukārt šosezon “Pannas” teātrī tapušais darbs “Viņi melo labāk” no stand-up komēdijas žanra pamazām pāraug detektīvā ar komisma elementiem.
Arī “Purva bērni” balstīti šajā pašā principā – sadzīviskus dialogus savienojot ar fantāzijas žanrā balstītu situāciju, kas pārbauda cilvēku instinktus un saasina savstarpējos konfliktus. Vienlaikus lugā iespējams saskatīt paralēles ar 21. gadsimta seriālu kultūru.
Lugas novatorisma pamatā ir arī tas, ka tā pievēršas līdz šim Latvijas teātrī maz aplūkotai tēmai – migrācijas jautājumam. Sižets par cilvēku nodalīšanos divās savstarpēji naidīgās nometnēs, no kurām daļa izraidīti izolētā teritorijā – “purvā”, gan šķiet futuroloģisks, taču tas būtībā veidots kā parafrāze par sabiedrības noslāņošanos un noraidošo attieksmi pret citādajiem, paslēpjot prom no acīm visu, kas ir svešs, neglīts vai lieks.
Lugas tekstā, raksturojot Purva iemītniekus, tiek lietoti apzīmējumi “dzīvnieki”, “kropļi”, u. tml., kaut arī otrā nometnes pusē mītošie “normālie” cilvēki savā būtībā daudz neatšķiras no dzīvniekiem. Darbības gaitā attiecības starp Purva iemītniekiem un pārējo sabiedrību pakāpeniski saasinās, izvēršoties pilsoņu karā, un
dramaturgam precīzi izdodas parādīt to, ka ne viena, ne otra puse nav kategorizējama kā “labie” vai “sliktie”.
Toma Treiņa iestudējums atkāpjas no dramaturga dotā žanra, to krietni vien sašaurinot, – režisors lugu iestudējis kā reālistisku drāmu, tādējādi pazaudējot lugā ietverto alegoriskumu. Šādā lasījumā Dīča luga iegūst pat melodramatisku raksturu – te ir gan slima māte, gan seksuāli saspīlētas attiecības starp dēlu un viņa draudzeni, gan titulvarones Meitenes nezināmā identitāte, kas finālā tiek noskaidrota, un pat incesta motīvi.
Tomēr režisoram nav izdevies tēlus un to savstarpējās attiecības izaudzēt līdz psiholoģiskai ticamībai, tādējādi skatuves darbība iegūst ilustratīvu raksturu.
Butaforisma efektu lielā mērā rada arī mākslinieces Pamelas Butānes veidotā skatuves telpa un kostīmi. Uz skatuves redzamas divas paralēlas darbības telpas – priekšplānā esošais ģimenes miteklis iekārtots, greznas antīkas mēbeles mijot ar butaforisku dabas elementu klātbūtni, kamēr skatuves dziļumā esošie metāliskie režģi apzīmē purvu kā ekoloģiski izmirušu teritoriju.
Aktieri, ģērbušies skrandās, spēlē galvenokārt fizisku brutalitāti. Protams, nevar noliegt, ka Olga Dreģe (Saņēmēja), Juris Žagars (Vecais), Gints Grāvelis (Muskulis), Anete Krasovska (Linda), Niklāvs Kurpnieks (Rolands), Gints Andžāns (Mets), Kaspars Zāle (Stārķis), Akvelīna Līvmane (Māte), Aija Dzērve (Lote) un Ieva Florence (Meitene) to dara profesionāli.
Taču dzīvas emocijas izrādē uzdzirkstī vien atsevišķos mirkļos – visvairāk Ievas Florences Meitenē, kuras iniciācijas ceļu jaunā aktrise nospēlē ar atzīstamu jūtīgumu, un Akvelīnas Līvmanes Mātē, kura izrādes finālā palikusi viena.
“Purva bērni” ir gadījums, kad lugas piedāvātais tēmu un estētikas potenciāls nav pilnībā izmantots, taču iespējams, ka pēdējo gadu oriģināldramaturģijas uzplaukuma kontekstā tā kļūs par iedvesmas avotu turpmākiem žanriskiem eksperimentiem.
Artūra Dīča “Purva bērni” Dailes teātrī
Režisors Toms Treinis, māksliniece Pamela Butāne, komponisti – Kristians Brekte un Modris Svilāns.
Lomās: Olga Dreģe, Ieva Florence, Akvelīna Līvmane, Niklāvs Kurpnieks, Juris Žagars un citi.
Tuvākā izrāde: 3. oktobrī.
