Pusgadā – pusdarīti darbi 0
Austrijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē noritēja ar vadmotīvu “Eiropa, kas aizsargā”, kurš tika attiecināts uz trim galvenajām jomām – drošība un migrācija, labklājības un konkurētspējas nodrošināšana, attīstot ciparu tehnoloģijas, un stabilitāte kaimiņvalstīs ar uzsvaru uz Rietumbalkānu un Dienvidaustrumeiropas tuvināšanos.
Nevienojas par robežu kopīgu sargāšanu
Vairāki notikumi pēdējā pusgada laikā pierādīja šo tēmu svarīgumu. Taču ar nelegālās imigrācijas apkarošanu saistītajā jautājumā par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex” nostiprināšanu viedokļi atšķiras pat tām dalībvalstīm, kuras ieņem visstingrāko nostāju migrācijas iegrožošanā.
Robežu un migrantu izmitināšanas centru uzturēšana izmaksā diezgan dārgi. Eiropas Komisija nupat piešķīra Grieķijai, Itālijai, Kiprai un Horvātijai papildus 305 miljonus eiro, bet kopumā šīm vajadzībām 2014.–2020. gada periodam ir paredzēti 10,8 miljardi eiro. Tomēr Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera ierosinājums tuvākajos divos gados palielināt aģentūras personālu līdz desmit tūkstošiem atduras pret dažādiem iebildumiem.
Šobrīd “Frontex” operācijas pārsvarā veic dalībvalstu robežsargi, reaģēšana uz krīzes situācijām prasa laiku, un pūliņu koordinēšana norit smagnēji. Junkera ieteikuma īstenošana nozīmētu aģentūras pastāvīgo darbinieku skaita un tās rīcībā esošo tehnisko līdzekļu būtisku palielinājumu, bet, piemēram, Ungārijas premjers Viktors Orbāns nevēlas finansēt un uzņemt “Briseles algotņus”. Atkal jāgaida diskusiju kārtējais turpinājums. Tas arī apliecina, ka eiropiešiem, īpaši no Angelas Merkeles puses, adresētie aicinājumi Eiropas armijas un citā sakarā “ņemt Eiropas likteni savās rokās” būs grūti īstenojami.
Grūtāk nekā īstenot Komisijas ieteikumu pārstāt grozīt pulksteņa rādītājus, kad iestājas ziemas vai vasaras laiks. (Francija pievērsās šai praksei 1976. gadā naftas krīzes iespaidā, bet citur radītāju grozīšanu pārņēma 1998. gadā.) Dalībvalstīm par to jāizšķiras līdz nākamā gada 31. martam, bet atšķirīgi viedokļi izskan arī šajā ziņā.
Jaunās idejas buksē
Apvienotā Karaliste šķietami atgriežas pagātnē ārpus Eiropas Savienības. Tas izrādās ārkārtīgi sarežģīti. Pretēji cerētajam vēl nav pielikts punkts breksita sarunu epopejai.
Un tādējādi ES daudzgadu budžeta (2021.–2027.) shēmas aprises nekļūst saskatāmākas, bet pārklājas ar biezāku miglu. Līdz ar to grūti spriest, kāda loma šajā ietvarā būs eirozonas budžetam, kura ieviešanu ES valstu un valdību vadītāji decembra vidū teorētiski akceptēja. Vien skaidrs, ka budžeta apjoms būs ļoti pieticīgs (nosacījums, kas ļāva pierunāt Nīderlandi), un minētā vienošanās vairāk izskatījās pēc atbalsta sniegšanas priekšlikuma autoram – “dzelteno vestu” protestu dēļ politiski novājinātajam Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Viņš tomēr grib ticēt, ka šī ideja attīstīsies un varbūt kaut kad nākotnē kalpos investīcijām un eirozonas atšķirīgo ekonomiku konverģencei.
Pārējās Elizejas pils iniciatīvas – Eiropas finanšu ministra amats, valūtas fonds u. c. – ir atstumtas malā, un tās jau sākotnēji saskārās ar Vācijas atturīgumu. Līdzīgi var teikt par Parīzes centieniem ieviest Eiropas mērogā saskaņotu nodokļu politiku attiecībā uz tīmekļa gigantiem jeb GAFA – “Google”, “Apple”, “Facebook” un “Amazon”.
Francijas finanšu ministrs Bruno Lemērs visu rudeni nodevās sabiedroto meklējumiem un Eiropas amatpersonu pārliecināšanai, taču dominē Berlīnes viedoklis, ka risinājumam jābūt globālam un tas jārod Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Lai gan vēl pērnvasar Francijas prezidents un Vācijas kanclere Angela Merkele kopīgā deklarācijā apņēmās “līdz 2018. gada beigām panākt Eiropas Savienības vienošanos par taisnīgu nodokļu piemērošanu” attiecīgajiem uzņēmumiem. Berlīnes noskaņojuma maiņa tiek skaidrota ar koalīcijas valdības bailēm no ASV atbildes pasākumiem, kuri varētu sāpīgi skart vācu automobiļu eksportu. To, ka Vašingtonas rokās ir spēcīgāki trumpji nekā eiropiešiem, pierāda Eiropas lielā biznesa tramīgā reakcija uz Trampa draudiem sodīt zināmu nozaru uzņēmumus, kuri turpina darboties Irānā.
Arī pabeigt plānotās sarunas par Banku savienību nav izdevies, tās atsāksies tikai nākamā gada jūnijā.
Tirdzniecības kari
Globālās ekonomikas galvenā intriga vērpjas ap ASV un Ķīnas tirdzniecības karu un tajā uz trim mēnešiem iestājušos pamieru, par ko Tramps un Sji Dzjiņpins vienojās G20 sanāksmes kuluāros 1. decembrī. Vašingtona pagaidām atturas no agrāk pasludinātās ievedmuitu uzskrūvēšanas Ķīnas precēm, bet Pekina pieņēmusi līdzīgu lēmumu attiecībā uz ASV ražotajām automašīnām un atsākusi iepirkt amerikāņu soju un kukurūzu. Šo lauksaimniecības preču un arī automašīnu iepirkumu apjoms ir samērā niecīgs, tāpēc Ķīnas žests vairāk uztverams kā simbolisks, bet savs labums atlec arī Eiropas, respektīvi, Vācijas autobūvētājiem, jo “BMW” un “Daimler” piegādā Ķīnai produkciju, kas top ASV izvietotajās ražotnēs. Tagad tiek gaidīti Pekinas tālākie soļi tirgus atvērtības un intelektuālā īpašuma tiesību respektēšanas virzienā.
Pirmais sodāmais
Tikmēr Briseles un Romas attiecības sāka atgādināt nervu karu Eiropas Savienības iekšienē. Komisija 23. oktobrī atsvieda pārskatīšanai Itālijas valdības budžetu, kas ir vēl nebijis gadījums. Valdošā koalīcija – “Pieczvaigžnu kustība” jeb “M5S” un “Līga” – paredzēja nākamgad deficītu 2,4% no IKP (iepriekšējās valdības solīto 0,8 procentu vietā), ko Brisele uzskata par nepieļaujamu samilzušā valsts parāda (132% no IKP) apstākļos. Īpaši jāpiezīmē, ka ES prezidējošās valsts Austrijas kanclers Sebastians Kurcs pilnībā pieslējās Komisijas nostājai. Jau pieminētās lielā divdesmitnieka vadītāju sanāksmes kuluāros Itālijas valdības galva Džuzepe Konte pēc tikšanās ar Junkeru gan atzinis, ka Eiropas Savienība un Itālija atrodas vienā laivā. Šis atzinums, iespējams, ievadīja nepieciešamo kompromisu meklējumus. Stīvēšanās ap “tautas budžetu”, kā to iesaukuši “M5S” politiķi, tomēr rāda, ka laiva ir viegli sašūpojama. Turklāt tā var apgāzties kopā ar stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijiem Francijas sociālās krīzes destabilizējošajā ietekmē.
Līdzsvarota kursa meklējumus vajadzēs atsākt nākamajiem ES vadītājiem, kuri stāsies amatā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pēdējo gadu pieredze liek bažīties par ārēju iejaukšanos. Tāpēc Komisija izstrādāja rīcības plānu cīņai pret dezinformāciju, un Eiropas Ārējās darbības dienesta 2019. gada budžetam tika atvēlēts mazliet papildu naudas stratēģiskās komunikācijas vajadzībām. Jo, kā sacīja ES komisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips, “esam bijuši liecinieki mēģinājumiem ietekmēt vēlēšanas un referendumus, un pierādījumi uzrāda Krieviju kā galveno šo kampaņu avotu”.
Putina režīms ir ieinteresēts Eiropas demokrātiju šķelšanā vai vismaz tādā Eiropas Savienībā, kura raudzītos caur pirkstiem uz Krievijas agresiju pret kaimiņiem. Pagaidām tā nenotiek. Eiropadome nupat uz sešiem mēnešiem pagarināja sankcijas, ko ieviesa pret Krieviju jau 2014. gada vasarā par Krimas pussalas okupāciju un aneksiju. Bet pietrūka vienprātības, lai sankcionētu agresoru arī par Kerčas šaurumā apšaudītajiem un sagrābtajiem Ukrainas karaflotes kuteriem un jūrniekiem. Līdz šim principiālākais agresiju nosodījums (arī principiālākā un joprojām aktuālā attieksme pret gāzes vada “Nord Stream-2” izbūvi) pausts tieši Eiroparlamenta rezolūcijās. Nesaistošās, tomēr politiskajā vēsturē paliekošās.
Vīne noslēdz ES prezidentūras trio, ko veidoja Igaunija, Bulgārija un Austrija. Tāpēc būtu jāatceras arī kāds mums nozīmīgs fakts, proti, valodu tehnoloģiju uzņēmuma “Tilde” izstrādātā mašīntulkošanas rīka izmantošana šajā periodā (to prezentēja Igaunijas organizētajā ES Digitālajā samitā). Ja paturam prātā Umberto Eko atziņu, ka Eiropas valoda ir tulkojums, tad jāsecina, ka Latvija devusi krietnu ieguldījumu Eiropas kopējās valodas attīstībā un pielāgošanā mūsdienu tehnoloģiju laikmetam.
