Skatītājus vairs nedala pēc valodas. Daugavpils teātrī “Raganiņa” runās latgaliski 0
Vakar Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja iestudējums “Raganiņa” Māra Korsieta režijā, kļūstot par pirmo teātra izrādi bērniem, kurā kopā ar latviešu valodu skan arī latgaļu mēle.
Iestudējuma režisors, arī lugas autors Māris Korsiets sarunā ar “LA” teic: “Visa sava ceļojuma laikā raganiņa mācīsies latgaliešu valodu, un mēs ceram, ka tie bērni, kuri ikdienā nerunā latgaliski, izrādes gaitā to apgūs kopā ar galveno varoni. Ja bērns pēc izrādes noskatīšanās zinās vismaz vienu vārdu latgaliski, būsim laimīgi. Daudziem latgaliešu runa var izklausīties kā nesaprotami buramvārdi, bet šī izrāde būs saprotama ikvienam skatītājam, jo apzināti veidota tā, lai iepazīstinātu ar valodas skanējumu.
Izdzīvošanas mācības
Izrādes galvenās lomas atveidotāja aktrise Zanda Mankopa, lai gan dzimusi un augusi Rīgā, mācījusies Rīgas 94. vidusskolā, ir paša Daugavpils teātra audzināta un skolota. Dizaina un mākslas vidusskolā “Saules skola” viņa beigusi programmu “Teātra māksla”, spēlējusi arī neatkarīgajā teātrī “Skatuve”.
2017. gadā par Džuljetas lomu komēdijā “Iemīlējās muļķis muļķītē” (rež. Dž. Dž. Džilindžers) un Kristīnes lomu izrādē “Purva bridējs” (rež. Juris Jonelis) viņa ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada jaunā skatuves māksliniece.
Jautāta, ko līdzīgu aktrise saskata jaunās bērniem adresētās izrādes galvenajā varonē un sevī, viņa drusku rotaļīgi, tomēr nopietni attrauc: “Nepadošanos grūtībās, neatlaidību, lai arī kādi šķēršļi. Raganiņa dara labus darbus, ar tīru sirdi palīdz citiem.”
Daugavpilī aktrise esot jau piekto gadu un vēl turpina mācīties latgaliešu valodu.
“Šejienes kultūra ir kaut kas stiprs, mūsu, un to nedrīkst pazaudēt,” viņa uzsver.
Sarunā ar Daugavpils teātra valdes priekšsēdētāju un māksliniecisko vadītāju Oļegu Šapošņikovu, režisoru Māri Korsieti un galvenās lomas atveidotāju Zandu Mankopu vairākas reizes likās, ka lugas “Raganiņa” galvenās pamācības ir kā stāsts par viņiem pašiem un Daugavpils teātri kopumā.
Droši vien tik tiešām bija vajadzīgs profesionāls psihoterapeits (Oļega Šapošņikova pirmā izglītība ir ārsts, otrā – ārsts psihoterapeits), lai pieveiktu šķēršļus un no nomaļas, praktiski bankrotējušas kultūras institūcijas izveidotu valstiski svarīgu vīziju īstenojošu, peļņu nesošu, viesizrādēs aicinātu un kritiķu ieredzētu teātri.
Pavisam nedaudz sabiezinot krāsas – 2010. gadā valsts atbalsts Daugavpils teātrim bija plānots tikai četru procentu apmērā no kopējā valsts finansējuma Latvijas teātriem, tādējādi paredzot sezonā divus jauniestudējumus – pa vienam latviešu un krievu trupā –, kopumā nodrošinot 36 izrādes – pa 18 katrai trupai.
Bija paredzams, ka ar šādu finansējumu aktieru profesionālais līmenis izzudīs un teātris nebūs spējīgs izdzīvot.
Prātā nāk lasītais kādā psihoterapeita darba aprakstā: “Psihoterapeits ir profesionāli sagatavots tam, lai, izveidojot terapeitiskas attiecības ar katru konkrēto klientu, varētu palīdzētu dziļi izprast klienta personību un attiecības ar citiem, palīdzēt tikt skaidrībā par saviem dzīves mērķiem un patiesajām vajadzībām.”
Liekas, arī pats Oļegs Šapošņikovs par to ir domājis, sakot: “Te nepietika būt tikai māksliniekam ar sirdi un dvēseli, manas
zināšanas psihoterapeita darbā bija svarīgs bonuss, lai zinātniski analizētu skatītāja intereses, motivētu aktierus un režisorus.
Iesākumā nebija īsti skaidra teātra loma un vieta Latvijas teātru kartē. Primārais un svarīgākais mērķis bija domāt tieši par Daugavpils skatītāju. Mūsu galvenais mērķis ir nevis izrādes abstraktai visas Latvijas auditorijai, bet tiem, kuri dzīvo un strādā mums blakus.
Lai arī Latvija nav liela, iedzīvotāju tradīcijas, mentalitāte un kultūras tradīcijas atšķiras.
Mūsu reģionā ir ļoti maz profesionālo kultūras pasākumu, un esam atbildīgi, lai skatītājs iegūtu to kultūras devu, kas viņam nepieciešama. Savukārt mūsu aktieri un režisori, visi darbinieki iegūst milzīgu enerģijas plūsmu no mūsu reģiona skatītājiem. Tikai pēc šī pirmā posma radās ideja mūsu iestudējumus parādīt visas Latvijas mērogā kā savdabīgu Latgales kultūras fenomenu.”
2010. gada finansiālās grūtības teātris pārvarēja divu gadu laikā, un pēdējos sešus gadus strādā ar peļņu. No visiem valsts teātriem Daugavpils teātris saņem vismazāko valsts dotāciju – 952 338 eiro, un teātra valde ir lūgusi Kultūras ministriju pārskatīt ikgadējo dotāciju piešķiršanas kritērijus valsts dibinātajiem teātriem.
Pašvaldības dotācija ir nemainīga – 110 000 eiro. Ārzemju viesizrāžu finansējumam teātra valde piesaista pašvaldības un sponsoru līdzekļus, valsts dotācija izmantota netiek. Šobrīd teātris ir noslēdzis sadarbības līgumus ar Jevgeņija Vahtangova Maskavas Akadēmisko teātri (viesizrādes Maskavā 2020. gada rudenī) un Baltkrievijas Jankas Kupalas Nacionālo akadēmisko teātri (viesizrādes Minskā 2020. gada pavasarī).
Bez lozungiem un krāsainiem bukletiem
Viena no nozīmīgākajām Latgales kultūras identitātes sastāvdaļām ir latgaliešu valoda. Statistikas dati liecina, ka Latgales reģionā dzīvo aptuveni 97,6 tūkstoši latgaliski runājošo, un Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa nosaka, ka “valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”.
Oļegs Šapošņikovs turpina: “Tieši Daugavpils multikulturālajā situācijā būtu grūti izvēlēties spēlēt tikai vienā valodā,
reģiona vēsturiskā situācija pieprasa multilingvālu pieeju, nenoliedzot valsts valodas prioritāti.
Jebkura mākslas darba valodas oriģināls, manuprāt, ir kas īpašs – tas ir kā glezna, ja redzi oriģinālu, tad, uzliekot filtru, ieraudzīsi krāsu atšķirību, bet nekad neizjutīsi oriģināla nianses. Tāpat ir ar valodu.”
Daugavpils teātra skatītāji vairs netiek sadalīti atkarībā no izrādes valodas.
Arī “Raganiņu” skatīties gaidīti bērni, kam dzimtā ir latviešu vai krievu valoda, un viņi izdzirdēs, iepazīs latgaliešu valodu, iespējams, pat pirmoreiz. Oļegs Šapošņikovs uzsver: “Tieši tā es saredzu mūsu spēku un mūsu misiju, jo valsts valodas problēmas Daugavpilī nevienam nav noslēpums.
Mūsu teātrī ir izzudušas robežas starp latviešu un krievu valodas trupu. Visi iestudējumi top neatkarīgi no uzvārda un dzimtās valodas, un aktieri spēlē visās valodās, arī latgaliski. Bez lozungiem un krāsainiem bukletiem darām to, kam, manuprāt, ir jānotiek visā sabiedrībā.
Tā rīkojamies ne tikai likuma prasību, bet mūsu pašu attieksmes dēļ, cieņpilni izturoties pret mūsu valsts valodu, kultūru, kultūrpolitiku. Šeit mūsu teātrim tiešām ir ar ko lepoties, un tas vairs nav tikai mākslas, bet kultūrpolitikas un arī valsts politikas plašākā mērogā jautājums.
Tas nav arī lokāls Latgales jautājums. Ceru, ka mūsu pieredze un piemērs var kalpot visai Latvijai.
Ja nedomāsim valstiski, nedomāsim par Latgales vietu kultūrā, viss pārējais būs sīks.”
Aktieris, režisors un lugu autors Māris Korsiets papildina: “Daugavpils teātris tagad ir ļoti progresīvs, attīstījies, mērķtiecīgs teātris. Var teikt, ka beidzot tas ir konkurētspējīgs teātris starp citiem Latvijā, agrāk nebiju tik lepns par savu teātri.
Tagad, pēdējos trīs gadus, jau varam teikt, ka nav biļešu, un skatītāji sāk par to sūdzēties.
Tikko kasē izliek biļetes pārdošanā, tās uzreiz pērk – man liekas, tas ir ļoti labs rādītājs!”
Daugavpils teātris: izdzīvošanas un panākumu skola
* 2018. gadā nospēlētas 139 izrādes un bijuši astoņi jauniestudējumi; pašu ienākumu īpatsvars – 37%.
* Teātrī 2018. gadā viesojušies 30 478 apmeklētāji.
* Teātris saņēmis “Spēlmaņu nakts” Gada mazās formas izrādes titulu par iestudējumu “Kliedzēji” (rež. Viesturs Roziņš) un balvu nominācijā “Gada muzikālā partitūra” – Jēkabam Nīmanim arī par mūziku šai izrādei.
* Tuvākajos divos mēnešos Daugavpils teātrī paredzētas 18 dažādas izrādes, lielākā daļa biļešu izpārdotas. Vidēji teātrī tiek spēlētas 15 izrādes mēnesī, šajā sezonā ir seši jauniestudējumi.
* 2019./2020. gada sezonas pirmajā pusē teātris ir sniedzis desmit viesizrādes.
Daugavpils teātra izrāde “Raganiņa”
* Režisors Māris Korsiets, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Egils Viļumovs, horeogrāfe Anna Blakunova, muzikālā noformējuma autors Staņislavs Šimanskis, dziesmu tekstu autore Kristīne Veinšteina, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs.
* Lomās – Zanda Mankopa, Inese Ivulāne-Mežale, Līga Ivanova, Maija Korkliša, Anna Blakunova, Anna Jackeviča, Svetlana Morozova, Kristīne Veinšteina, Raimonds Paegle, Jevgeņijs Mihailovs, Vanda Gibovska, Kristīna Zaharova, Ritvars Gailums, Māris Korsiets, Egils Viļumovs.
