“Reizēm gribas aiziet…” Teikas vidusskolas direktore godīgi atzīstas, ka ir nogurusi no formalitāšu apjoma savā darbā
62
Man rūp Latvijas bērnu izglītības nozare. Man gribētos, lai visi bērni uz skolu dodas ar vēlmi ko mācīties, lai viņi tur satiek skolotājus, kuri ar prieku un iedvesmu māca. Lai viss šis process ir orientēts uz labu sadarbību starp visām pusēm, lai izglītības sistēma iet līdzi laikam, lai skolotāji ir nevis norakti dokumentu kalnos, bet ar entuziasmu pavada laiku kopā ar jauniešiem.
Nekad gan neesmu strādājusi skolā, taču man ir divi skolasbērni, tāpēc par to visu ir un ir jādomā un, protams, jāraksta. Šīs tēmas kontekstā pamanīju sociālajos medijos Rīgas Teikas vidusskolas direktores Gunas Pudules pārdomas par viņas darba ikdienu. Tas viss izklausās tik nepareizi…
Palūdzu Gunai atļauju, un viņa piekrita, ka ar šiem viņas domugraudiem padalos arī ar jums. Domāju, ka vērts izlasīt ne tikai ar šo nozari saistītajiem cilvēkiem.
Guna atzīst, ka pēdējā laikā arvien biežāk sevi pieķer pie domas, ka viņa nevis vada skolu, bet gan skrien pakaļ vakardienai, taču, lai arī cik ātri viņa skrietu, vakardienu panākt nav iespējams. Ko viņa ar to domā?
“Radītās neskaitāmās izmaiņas, noteikumi, grozījumi, jaunas ministrijas un pašvaldības prasības (laika posmā no 21.maija līdz 31.augustam tapuši 6 tikai pašvaldības normatīvie akti, kas nosaka tālāku skolas darbību dokumentu, kārtību tapināšanā), jaunas kārtības, jauni termiņi. Vienam normatīvajam dokumentam seko nākamais, vienai kārtībai – cita. Un katra šāda izmaiņa nozīmē, ka kaut kas jāmaina arī skolā. Jāpārstrādā dokumenti, jāinformē darbinieki, skolēni, vecāki; jāmaina procesi, jāorganizē ieviešana un jānodrošina izpilde. Turklāt termiņi bieži vien ir tādi, it kā skolās kāds sēdētu un tikai gaidītu nākamo uzdevumu,” emocijas apraksta direktore.
Skolās taču norit arī ikdienas darbs! Te ir bērni, skolotāji, vecāki, attiecības, problēmas, prieki un dažādas neparedzamas situācijas, kuras jārisina vadītājam. Ir mācību process, personāla jautājumi, atbalsts skolotājiem, sarunas ar vecākiem, skolēniem, skolēnu drošība un vēl simtiem lielāku un mazāku darbu.
Un tad, kā norāda Teikas skolas direktore, vēl ir papildu pienākumi, kuriem ar izglītības procesu ir visai attāls sakars. Piemēram, skolās tiek organizēti vēlēšanu iecirkņi, kuros strādā arī skolotāji. Tas viss notiek paralēli mācību procesam. Skolai jāpielāgo sava ikdiena, jāpārplāno darbs, jāatrod cilvēki, telpas un dažādi citi risinājumi. Un tas ir tikai viens piemērs.
Guna turpina: “Katram jaunam uzdevumam ir savs iniciators, bet visiem šiem uzdevumiem skolā ir vieni un tie paši izpildītāji.
Skolas vadītājam nav ne bezgalīgu cilvēkresursu, ne rezerves komandas, kuru piesaistīt katram jaunam pienākumam. Ir konkrēti cilvēki ar konkrētu darba slodzi. Un arī viņiem ir tikai 24 stundas diennaktī.”
Bet esot vēl viena ikdienas realitāte – vecāku vēstules: “Arvien biežāk saņemam arī mākslīgā intelekta ģenerētas vēstules – garas, juridiski un birokrātiski noslīpētas, ar jautājumu un prasību uzskaitījumiem. Mākslīgais intelekts šādu vēstuli var sagatavot dažās minūtēs, bet skolas vadībai, lai uz to atbildētu, nereti nepieciešamas vairākas stundas, arī tad, ja skolas vadība izmanto mākslīgo intelektu. Jānoskaidro fakti, jāizvērtē situācija, jāiepazīstas, jāpārbauda minēto normatīvo aktu esamība, atsauces; jāiesaista skolotāji un citi darbinieki, jāsagatavo pamatota atbilde. Protams, vecākiem ir tiesības jautāt, saņemt informāciju un paust savu viedokli. Un mākslīgais intelekts pats par sevi nav problēma. Taču veidojas absurda situācija – tehnoloģijas ļauj dažu minūšu laikā radīt jaunus uzdevumus, kuru izpilde otrā pusē prasa reālu cilvēku darba stundas.”
Un atkal te rodas jautājums, kurš šo laiku ir paredzējis? Kurš paveiks pārējos darbus, kamēr skolas vadība (vai skolotājs) gatavos atbildes? Kur paliek mācīšanās process, kur paliek reāls, nevis uz papīra atbalsts skolēnam?
“Arvien vairāk rodas sajūta, ka katra institūcija redz tikai savu uzdevumu, savu termiņu un savu prasību. Bet kurš redz kopainu? Kurš saskaita visu to, kas vienlaikus tiek prasīts no vienas skolas, viena direktora, viena skolotāja?
Un tad vēl sanāksmes (un tās ir daudz, jo jaunumi, izmaiņu ir daudz), kurās bieži vien didaktiskā tonī tiek skaidrots, kas, kā un līdz kuram datumam jāizdara. Atgādināts par atbildību, termiņiem un sekām. It kā problēma būtu tajā, ka skolu vadītāji un skolotāji nezina savus pienākumus vai neprot plānot savu laiku,” neizpratnē ir Guna.
Viņa arī aizdomājas, ka varbūt problēma nav mūsu nespējā plānot? Varbūt problēma ir tajā, ka sistēma pati vairs nespēj saprātīgi organizēt savu darbu, bet atbildību par šo nespēju ar kārtējo rīkojumu pārliek uz skolām, uz direktora pleciem?
Arvien biežāk sev jautāju – ko atmest? No kā atteikties? Kuru darbu nedarīt? Kuru termiņu nokavēt? Kuram cilvēkam pateikt, ka šobrīd man viņam nav laika? Jo visu izdarīt fiziski neesot iespējams.
“Mēs runājam par skolotāju labbūtību, par kvalitatīvu izglītību, par skolu autonomiju, par ilgtspējīgām pārmaiņām. Bet kāda var būt labbūtība nepārtrauktā steigā? Kāda var būt autonomija, ja lielākā daļa enerģijas jāvelta tam, lai pielāgotos kārtējiem grozījumiem? Kāda var būt pārmaiņu kvalitāte, ja nav laika tās ne izprast, ne jēgpilni ieviest? Un visvairāk mani biedē tas, ka mēs arvien vairāk tuvojamies situācijai, kurā uz papīra viss būs kārtībā. Būs izstrādātas kārtības, aktualizēti dokumenti, sagatavotas atskaites un atzīmēta prasību izpilde. Uz papīra būs. Bet vai būs dzīvē?”
Teikas skolas direktore uzskata, ka kvalitatīva izglītība nerodas dokumentos. Tā rodas attiecībās, mācību stundās, sadarbībā, sarunās un pārdomātos lēmumos. Un tam visam vajadzīgs laiks. Laiks, kuru mēs paši sev un cits citam arvien vairāk atņemam.
“Es nebaidos no darba. Nebaidījos arī no atbildības, uzņemoties vadīt skolu. Taču arvien grūtāk ir pieņemt situāciju, kurā jāuzņemas atbildība arī par tādiem lēmumiem un prasībām, kuru izstrādē neesmu piedalījusies un kuru īstenošanai nav nodrošināti ne saprātīgi termiņi, ne atbilstoši resursi. Un jā, reizēm gribas vienkārši bļaut. Reizēm gribas aiziet un atrast darbu, kurā vakarā varētu just, ka esi paveicis savu darbu, nevis atkal kaut ko nokavējis. Darbu, kurā nav jāuzņemas atbildība par citu institūciju pieņemto lēmumu sekām, kuras pašam nav iespējas ietekmēt.
Bet es taču gribu būt skolas direktore, kur centrā ir mācīšanās, cilvēks! Gribu domāt par skolas attīstību, par skolotājiem, par bērniem, par mācīšanos. Gribu būt klātesoša, nevis nepārtraukti dzēst kārtējo administratīvo ugunsgrēku.
Varbūt beidzot, pieņemot kārtējo lēmumu, būtu jāuzdod trīs pavisam vienkārši jautājumi: kurš konkrēti šo darbu paveiks, kad to paveiks un kuru no līdzšinējiem darbiem tā vietā drīkstēs nedarīt?
Jo nevar bezgalīgi palielināt darba apjomu, nepalielinot resursus un vienlaikus pieprasot arvien augstāku kvalitāti.
Šobrīd mēs tik ļoti cenšamies nodrošināt izglītības sistēmas prasību izpildi, ka riskējam pazaudēt laiku pašai izglītībai.”
Tā, lūk! Varbūt arī Tev ir viedoklis par mūsu izglītības sistēmu? Varbūt esi skolotājs, direktors, cits skolas darbinieks, vecāks vai skolēns? Vai varbūt vienkārši novērotājs ar viedokli? Es priecāšos, ja mēs sarunas par izglītības sistēmas kvalitāti ar šī portāla starpniecību turpināsim. Tāpēc droši raksti man uz [email protected]! Mums, iespējams, rūp līdzīgas lietas.
