“Reizēm gribas sev iekniebt, lai noticētu.” Kā meitene no Sibīrijas latviešu ciema nonāca uz operas skatuves? Saruna ar balerīnu Jūliju Braueri 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā opera un balets jauno sezonu sāks netradicionāli – ar pirmizrādi, pasaules šedevru Pētera Čaikovska baletu “Gulbju ezers”. Prinča Zigfrīda lomā 2. un 4. septembrī pirmo reizi Latvijā viesosies Londonas Karaliskā baleta premjers Vadims Muntagirovs. Viņa skatuves partnere būs JŪLIJA BRAUERE, kura iepriekšējā “Gulbju ezera” iestudējumā iejutusies Odetas, Baltā gulbja, tēlā, bet jaunajā iestudējumā dejos gan Odetu, gan Odīliju, Melno gulbi, kā tas lielākoties visos iestudējumos pasaulē.
“Gulbju ezers” ir iemīļota izrāde visā pasaulē.
Un tā būs vienmēr, jo baletā apvienojas Pētera Čaikovska skaistā mūzika un ģeniālā Mariusa Petipā un Ļeva Ivanova horeogrāfija. Oriģinālo horeogrāfiju saglabās arī jaunā uzveduma horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis.
Nu 2020. gadā mūsu “Gulbju ezers” iegūst pasaules elpu – vizuālo ietērpu veido divas izcilības. Izsmalcinātus un īpaši greznus kostīmus radījis viens no izcilākajiem mūsdienu amerikāņu kostīmu māksliniekiem Roberts Perdziola, kurš ar panākumiem radījis baletu un operu vizuālo tēlu Metropolitēna operā, Amerikas baleta teātrī, Bostonas baletā un citviet.
Iedvesmojoties no Bavārijas karaļa, par gulbju ķēniņu dēvētā Ludviga Otrā, sapņu pilīm Lindenhofas un Neišvānšteinas, jaunu, krāšņu scenogrāfiju veidojis spāņu mākslinieks Huans Giljermo Nova.
“Būs ārkārtīgi krāšņi, grezni,” saka baleta soliste Jūlija Brauere, “jaunajā uzvedumā esmu Svarovski kristāliņiem bagātīgi rotātā tērpā, skaistu galvas rotu un jūtos tik tiešām kā pilī.”
Jūlija Brauere ir Latvijas Nacionālā baleta māksliniece kopš 2013. gada.
8. Seulas starptautiskajā dejas konkursā ieguvusi “Ballet Chairman” balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā, 1. vietu konkursā “Kristāla kurpīte” Ukrainā, bijusi pusfināliste Valentīnas Kozlovas starptautiskajā baleta konkursā Ņujorkā, ieguvusi 2. vietu Starptautiskajā Baltijas baleta konkursā, 2017. gadā – bronzas medaļu Dienvidkorejas starptautiskajā baleta festivālā. Pati teic, ka neesot konkursu, bet skatuves māksliniece, tēlā jūtoties labāk nekā trīs minūšu iznācienā.
Kad pirmo reizi redzēji “Gulbju ezeru”?
J. Brauere: Tas vispār ir pirmais balets manā mūžā. Mācījos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pirmajā baleta klasē, man bija desmit gadu. No toreiz redzētā atceros tikai slaveno mazo gulbīšu deju. Bet tolaik es nesapņoju par gulbi. Sirdī bija iekritusi par baletu sapņojošā baletskolas meitene Zina Šostakoviča komiskajā baletā “Gaišais strauts”. Bet nepaspēju, uzvedumu noņēma no repertuāra (pasmaida).
Bet, runājot par Čaikovski, man ļoti patīk šā skaņraža mūzika. Ilgu laiku domāju, kāpēc, piemēram, “Riekstkodī” uz lielo pas de deux eju ar tādu iekšējo satraukumu.
Vēlāk izlasīju, ka izcilais skaņradis adagio uzrakstījis gadu pēc savas māsas nāves kā veltījumu viņai.
Tāpēc mūzika tik traģiska, bet reizē ārkārtīgi saviļņojoša un skaista. Orķestra spēles pavadījumā tu it kā dejo ar visu dvēseli, jūties kā pasakā. Līdzīgi ir “Apburtajā princesē”, izdejojot pas de deux trešajā cēlienā.
“Gulbju ezerā” īpaši burvīga ir vijole Baltajam gulbim, visi krāšņie, lielie akcenti Melnajam. It kā tikai tīri klasiski baleti, bet cik fantastiski aizraujoši! (Jūlija Brauere pērn ieguva Latvijas Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas dejotāja”, viņai balvā ticis arī Helēnas Tangijevas gredzens. – V. K.)
Tu esi bijusi Džuljeta baletā “Romeo un Džuljeta”, Patrīcija “Trīs draugos”, Konstance “Trīs musketieros”, Ofēlija “Hamletā”, Baltais gulbis Odeta. Gaiši, trausli, maigi tēli, un nu – pavisam cits raksturs, Melnais gulbis Odīlija “Gulbju ezerā”.
Šis balets ir neizsakāms izaicinājums gan emocionāli, gan fiziski.
Baltā gulbja valdzinājums atklājams trauslumā un dvēseles lidojumā. Vijoles adagio jāizdzied ar kājām un rokām, jāizdzied līdz pirkstu galiem, jābūt plūstošai, maigai, liriskai. Bet nākamajā cēlienā Odīlijas tēlā jau stingrai, stiprai, dejā rokām kā lieliem, smagnējiem, bet reizē sulīgiem spārniem. Taču Odīlija ir sievišķīga, kaislīga sieviete, kura liek lietā visus līdzekļus, lai iemīlinātu sevī vīrieti, apmānītu princi Zigfrīdu un iekarotu viņu.
Ar ļaunu to nepanāksi, tur jābūt viltībai, žilbinošām acīm, pāri plūstošām emocijām. Odīlijas tēlam ilgi tuvojos. Taustījos, jo pati cilvēkos neizrādu raksturu, neesmu tāda, kas par katru cenu vēlas un spēj panākt savu.
Dzīvē pati ļoti ilgi biju kautrīga. It kā iekšā emocijas kūsā, bet kā to atklāt uz skatuves…
No savas repetitores balerīnas Viktorijas Jansones, kura mani gatavo arī šai lomai, esmu mācījusies ne tikai lomu tehniku, bet arī balerīnas personību. Bet enerģiju un atspērienu iejusties abās – Odetas un Odīlijas lomās – man deva viesošanās pērn Ēģiptes baleta trupā Kairas operā, kur pirmoreiz iejutos gan Baltā, gan Melnā gulbja tēlos. Tur gan bija cita horeogrāfija.
Iepriekšējā “Gulbju ezera” iestudējumā mūsu operā tu pirms diviem gadiem sāki dejot Balto gulbi Odetu – partnerībā ar baleta solistu Viktoru Seiko Prinča Zigfrīda tēlā.
Mums abiem tā bija debija “Gulbju ezerā”. Viktors ir lielisks partneris, jūt balerīnu, precīzi noliek uz skatuves dēļiem, ļoti spēcīgs, viņa rokās jūties kā pūciņa, vari pilnībā uzticēties un zini, ka nepaklupsi. Un vēl Viktors ir ļoti muzikāls. Gatavojot jaunu lomu, ir nežēlīgs stress, tu nervozē…
Viktors mani savulaik izveda solistos. Viņš jau bija pieredzējis mākslinieks, bet es – meitene no kordebaleta, kura pirmoreiz dejos Džuljetu.
Pieredzējušākie uz jaunajiem skatās – nu, rādi, ko māki!
No Džuljetas laikiem – Džuljeta esmu jau piecus gadus, jubileja – esmu Viktoram pateicīga. (2017. gadā Jūlija Brauere Džuljetas lomu baletā “Romeo un Džuljeta” dejojusi arī Slovēnijas Nacionālajā baletā Mariborā. – V. K.) Neļāva padoties grūtībām un reizē bija pacietīgs.
Nerunājot par skarbāku vārdu, pat ne reizi netika šķībi uz mani paskatījies. Kad tev pašai jau kā pieredzējušai māksliniecei solistos jāieved kāds jaunais, tu uzvedīsies tā, kāda bijusi tava pieredze. “Riekstkodī” es kā Marija esmu solistos izvedusi Kārli Cīruli Prinča lomā.
Arī kad pirmoreiz gatavoju Odetas lomu, man bija bail kaut ko izdarīt ne tā, pat spert soļus. Viktorija Jansone vaicāja – Jūlij, kāpēc tu neelpo?
Bet man – nežēlīgs stress, bail nodarīt Gulbim pāri, jo Baltais gulbis ir baleta simbols un bail to apvainot.
Zigfrīda tēlā jaunajā interpretācijā tavs partneris būs Vadims Muntagirovs – divkārtējais “Benois de la Danse” balvas laureāts, kurš divreiz ieguvis “Critics’ Circle” Nacionālo dejas balvu kā labākais baletdejotājs, kā viesmākslinieks dejojis Parīzes baletā, Marijas teātra baletā, Amerikāņu baleta teātrī, Japānas Nacionālajā baletā.
Iespēja dejot ar baleta pasaules zvaigzni – tā mūsu mākslā ir liela dāvana. Elpa aizraujas! Ar nepacietību gaidīju, kad Vadims Muntagirovs atbrauks un sāksim kopā mēģināt. Nu varu teikt, ka par tādu princi Zigfrīdu var tikai sapņot!
Vai nedēļas ir gana, lai sadejotos?
Katrs zinām savu darāmo. Profesionāļiem, lai sadejotos, pietiek ar divām trim dienām. Baletā ir normāla arī tāda situācija, ka no rīta tu kā viesmākslinieks atbrauc uz teātri un vakarā jau ir izrāde.
Pērn Galā koncertā Kaļiņingradā rīkotāji bija iecerējuši, ka dejošu kopā ar partneri no Slovākijas, bet viņš pēdējā brīdī atteica muguras traumas dēļ. Rītā biju atbraukusi nodejot divus pas de deux, bet vakarā nācās iet uz skatuves vienai ar citām variācijām.
Dzimtajā Noriļskā vēlētos dejot?
Drīzāk Krasnojarskā. Kā tuvākajā lielākajā pilsētā Lejas Bulānai, kur mani radi. Mamma, savulaik izsūtītu latviešu atvase, mani, sešgadīgu meiteni, no Noriļskas aizveda atpakaļ pie vecmāmiņas, tantēm un citiem radiniekiem Lejas Bulānā.
2000. gadā, kad man bija desmit, deviņi bērni no Sibīrijas latviešu ciema nonācām “3×3” nometnē Dagdā, kur mani pamanīja.
Tālākajā ķēdītē būtiska loma Latvijas Operas orķestra mūziķim Jānim Ļūmanim, kura dzīvesbiedre bija pazīstama ar manu jau Rīgā dzīvojošo māsu, un viņš ieminējās Regīnai Kaupužai, lai paskatās uz latviskas izcelsmes meiteni no Sibīrijas, kurai ļoti patīk dejot. Tā baletā nonācu, pateicoties cilvēkiem, kuri mani ievēroja.
Nu Latvijā esmu jau divdesmit gadus. Kā balerīna un cilvēks jūtos laimīga, ka esmu šeit un tagad. Reizēm gribas sev iekniebt, lai noticētu.
Balets nav darbs vai profesija, bet visa tava dzīve. Man patīk sniegt cilvēkiem saulainumu, vieglumu, gaišumu. 21. gadsimtā izdzīvojam smagas politiskas un sabiedriskas problēmas. Kaut kas lāgā neiet, un cilvēki piekūst.
Visu laiku skrējienā, labi, ka Covid-19 izraisītās krīzes laikā uz diviem mēnešiem viss apstājās, bija laiks pierimt un padomāt, bet līdz tam mēle pār plecu un kā vāvere ritenī. Tu vairs īsti nefiltrē, kas apkārt notiek. Pandēmijas laikā man beidzot atradās laiks arī grāmatai par baleta māksliniekiem, sen jau biju vēlējusies izlasīt Ļeva Tolstoja “Karu un mieru”, kam nu esmu pieķērusies, nesen izbaudīju grāmatu par Emīlu Dārziņu un viņa “Melanholisko valsi”. Mums jau arī vajag emocionāli uzlādēties. Labprāt eju arī uz citiem teātriem.
Aivars Leimanis atklājis, ka šajā “Gulbju ezera”’ iestudējumā ceturtais cēliens iestudēts no jauna un notiks atgriešanās pie laimīgajām beigām, jo mūsu dzīvē negāciju tāpat pietiekot, gribas kaut ko gaišu, lai Princis un Princese paliek dzīvi… Bet arī ļaunums vienmēr ir kaut kur blakus – pat gaišākajā finālā, nosacīti, bet tomēr. Kur, tavuprāt, ļaunuma avots?
Ego. Piedzimstam, gaismas piepildīti, bet ar laiku egoisms iegrūž septiņos pasaules grēkos. Un te atkal ļoti trausla robeža. Saka, ja cilvēks lepns, tas lieliski, jo viņš ir stiprs, drošs, viņam var uzticēties.
Bet, ja lepnums pārkāpj kādu robežu un ietiecas lepnībā, tas jau ir grēks.
Egoisms noēd mūsos gaismu, rada galvā haosu, sabojā enerģiju un galu galā dzīvi.
