“Rīgas Dinamo” ir novedams uz vēstures mēslaini. Egila Līcīša komentārs 44
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz bija laiks, kad bargās ziemas tumšās novakarēs līdzjutēju tūkstošiem gaišāku noskaņu radīja “Dinamo” sportošana uz arēnas “Rīga” ledus ar Latvijas hokeja leģendu Sandi Ozoliņu, ar nepārspējamo metēju Marcelu Hosu un trim vīriem – Spruktu, Miķeli Rēdlihu un Karsumu – vienā maiņā, kas droši cīnījās.
Tas “sarauj” pieder vēsturei.
Jau kuro sezonu dinamieši kuļas pa Kontinentālās hokeja līgas apakšgalu un pēdējām vietām, mēģinot atņemt pa punktiņam nelaimes brāļiem no švakākām komandām.
Akurāt kā mūsu futbolisti, kuri C grupā cīkstas ar pundurvalstiņu izlasēm.
Fani pamazām atstājuši arēnu, televīzijā vairs nerāda “Dinamo” spēles, pat rūdītākie hokeja pazinēji un eksperti saka – ja vēl viņi rādītu klasi, bet tur arī nav ko skatīties. Pa malām un otrajām līgām salasītā sastāvā aizsardzība mūsu zonā ir kā iebraucamā sēta, un, kur aizsargiem jānāk pretī ar tēraudcietu plecu, tie ir viegli izgrūstāmi matrači.
Uzbrucēji lidinās pa laukumu kā bizbizmārītes, nevis kā nikni dzēlējsirseņi.
Vārtos ir ielikti caurumi, kuri ne drusku neatgādina Artūru Irbi, kurš pa būri lēkāja kā lauva, pārvērzdams to necaursitamā mūrī. Treneru uzmundrinājumi nelīdz – hokejisti sēž, nokāruši galvu, kā būtu darbā izdeguši vai, gluži otrādi, sporta pils vēsumā nosaluši violeti.
Grūti teikt, kas notiek ar dinamiešiem, vai dzimuši zem nelaimīgākas zvaigznes nekā citi hokejisti vai arēnas “Rīga” ledus viņiem nav spoguļvirsma. Tiesa gan, arī vecums vietējiem labākajiem spēkiem liek jau vairāk uzturēties kamīna tuvumā, ne skriet pakaļ ripai.
Ik gadu arvien krītas dinamiešu pārstāvība Latvijas izlasē, un “Dinamo” vairs nav valstsvienības bāzes klubs, kā bija paredzēts un ieplānots.
Tagad Rīgas krāsās ir piecpadsmit uz ātru roku no Kanādas līdz Krievijai sapirkti leģionāri, kamēr šejienieši, “made in Latvija” spēlētāji ir skaitliskā mazākumā.
Latviešu galvenais hokeja komentētājs Jānis Matulis žēlojas, ka visus atbraucējus vēl neesot paguvis iepazīt ne pēc sejas, ne pēc spēles manieres, bet dažs slidojot kā lācis, cits nav apmācīts mest ripas vārtos.
Daudz ūdeņu pārskrējuši no pirmā perioda gadiem, kad “Dinamo” īpašnieka, bijušā VDK pulkveža un bagātnieka Jura Savicka ložā kuploja politiskās elites zieds. Tur apmetās premjerministri (Godmanis, Dombrovskis), ugunīgā Saeimas priekšsēdētāja, ministri, bet kluba priekšgalā gozējās vēl viena autoritāte, bij. Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Naudai aizvien bijusi liela vara mūsu politikā.
Toreiz politiskos spīdekļus nemulsināja ne Savicka piederība čekistu aprindām, ne apstāklis, ka KHL ir Kremļa izlolots projekts un “Dinamo” – “Gazprom” sponsorēts instruments Krievijas maigās varas īstenošanai Latvijā.
Mūsdienās tikai spitālīgais sēstos uz Kremļa ietekmes aģenta – “gāzes” Savicka – laipni piestumtā sola “Dinamo” drupās, piedāvājumi tiek noraidīti, no pulkveža distancējas.
Kaut politiskā ietekme Savickim pamatīgi sarukusi un ir tuva nullei, tā vēl nav nulles vērta. Eksčekistam ļauts noteikt dienaskārtību viņam piederošajā klubā un arēnā. No “Rīgas” tribīnēm Savicka rokaspuiši padzen Baltkrievijas tautai vai Ukrainas neatkarībai simpatizējošus skatītājus, bet hokejistiem liek spēlēt Minskā, kad tai pašā laikā ārpus halles sienām uz ielām miliči, omonieši un Savicka kolēģi – VDK darbinieki – sit jauniešus, mīca vecīšus, plēš aiz matiem sievietes un ar rundziņām atskalda pieaugušus vīriešus.
Neglīti, biedri Savicki! Aizbildināšanās – nejauksim sportu ar politiku – neizskatās nedz jauka, nedz patīkama. Kā vecu koku neiztaisnot, arī Savickis nav pārmācāms.
Čekas pulkvedis dzīves labākos gadus pavadījis brālīgo republiku saimē, sociālisma oāzē Padomju Savienībā un šodien ir pateicīgs Maskavai par personisko labklājību. Bravūrīgais gāzinieks vēl tagad neatzīst mūsu valsts okupācijas faktu un turpina presēt Latvijas patriotus – lai atceramies uzbraucienu Dukuriem, kuri kritizēja krievu kamaniņbraucējus par dopinga lietošanu, bet aizstāvis Savickis tūliņ apšaubīja, vai mūsējie paši nav sazāļoti.
Īsais secinājums – tāds hokejs mums nav vajadzīgs. Daudziem hokeja draugiem grūti samierināties ar domu, ka “Dinamo” ir novedams uz vēstures mēslaini, izmetams atkritumu tvertnē, bet bijušā čekista projekts tādā veidā nevar turpināties.
Pagaidīsim, kad tai vietā kāds iekops dārzu, ziedošu pļavu, iestādīs jaunus ozoliņus.
