Rīgas spoki: rēgojas Finks un Grothuss. Vai tiešām arī Vija Artmane? 4
Autors – Ivars Ošiņš, “Planētas Noslēpumi”
Daudz kas šai dzīvē atkarīgs no mūsu attieksmes un iztēles. Viens līdz asarām pārdzīvo īkšķī ierautu skabargu, cits smej par pašu nāvi. Kāds atzīst paralēlās pasaules, bet otrs tikai to, ko saredz paša acs. Tāpēc tagad aiziesim līdz Lielajiem kapiem Rīgā, lai aplūkotos – kā tur spokojas…
Mans pirmais spoks
Tikko biju iemācījies lasīt un pieveicis “Karalieni Margo”. Aiz katra gultas gala man rēgojās braši sagrieztas musketieru ūsas un katrā tējkarotes piesitienā šķindēja divkaujā krustoti zobeni. Tad nu Lielajos kapos varēju izfantazēties uz nebēdu – jo tolaik tur bija viss, kas puikas iztēlei vajadzīgs. Mistiski, lauzti, aizlauzti un nenolauzti krusti, kapa dzestrumu elpojošas kapliču celtnes, cita par citu noslēpumaināka, un šur tur klejojoši večuki kā atgādinājums par šīs zemes dzīves nīcību. Acis krustām vien gāja, tā, ka nepamanīju, kā pienāca rudens dienas krēsla. Taču man vēl gribējās apiet apkārt tai – nu ļoti lielajai kapličai. Kārojās piedzīvojuma, gribējās taču kādu spoku redzēt…
Kā gāju gar aprūsējušām durvīm, tā – bladāc! – krita kaut kas smirdīgs un mīksts. Tā pirmo reizi mūžā izjutu, ko nozīmē pārvērsties par sālsstabu – apklusušu un pārbijušos. Lielais un smirdīgais ar degunu iebakstīja manā tenisa čībā (paša ar zobu pulveri krāsotā, kā tolaik bija pieņemts) un ieurkšķējies apklusa.
