Rīgas tumšās puses. Saruna ar rakstnieku Jāni Joņevu 1
9. maijā Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē priekškaru vērs rakstnieka Jāņa Joņeva un režisora Mārča Lāča izrāde “Rīgas urbānie stāsti”.
Būtībā – daži baisi stāsti par Rīgas tumšo pusi – par spokiem, nelaimi nesošām vietām, nenotvertiem slepkavām. Tās patiesi ir pilsētas izpausmes vai mūsu iekšējās bailes? Šo Jāņa Joņeva debiju profesionālā teātrī un režisora Mārča Lāča debiju Jaunajā Rīgas teātrī var uzlūkot arī kā savdabīgu meklējumu htoniskajā pasaulē.
Jānis Jonņevs saka: “Mani īsti nesaista un neinteresē, vai viss noticis kā stāstos un leģendās. Bet kāpēc mēs šādus stāstus izdomājam, kāpēc tas vajadzīgs? Bailēs no nāves parādās spoki, bailēs no vientulības meklējam spoka kompāniju… Man šķiet, kaut kas baiss ir sabiedriskais transports. Naktī, tumsā, vienatnē atgriezties mājās tramvaja vagonā, iesprostotam šajā metāla kastē, nezinot, kas var iekāpt vai kas jau brauc tev līdzās… Nedrošiem cilvēkiem ik pa brīdim parādās sapnis, ka viņš izgājis ārā bez biksēm. Ir bailes no kauna un droši vien arī no laika. Vienā brīdī pieķer sevi apziņā, ka laiks rit nepielūdzami. Un pilsēta kļūst spocīga. Skaties uz kādu Vecrīgas namu un domā: te tas bija pirms es ierados šajā pasaulē un visticamāk paliks, kad es te vairs nestaigāšu… Tā nama priekšā spoki drīzāk esam mēs…”
