Ne tikai stāsts par perversu slepkavu. “Roberto Zuko” Liepājas teātrī 0
Mākslas darba uztvere ir visai sarežģīta lieta, jo tajā savijas ne tikai mūsu zināšanas un pieredze, bet arī daudzi subjektīvi faktori, kas formē vērtības kritērijus. To pēta un par to strīdas dažādu jomu domātāji, taču vienā jautājumā viņi ir vienisprātis, un proti – šis process prasa zināmu piepūli. Mākslas darbs atveras tikai tad, ja esam gatavi, gribam un spējam koncentrēties tā uztverei.
Nesen Laura Groza-Ķibere Liepājas teātrī iestudēja franču dramaturga Bernāra Marī Koltesa pēdējo lugu “Roberto Zuko”, kuras sižetiskā līnija ir balstīta sērijveida slepkavas dzīves faktos. Kritika, neiedziļinoties izrādes piedāvātajos kontekstos, to pārsteidzīgi raksturoja kā “sirsnīgu slepkavas glorifikāciju”, taču patiesībā režisoriskais koncepts, jādomā, ar nepārvērtējamu Mārtiņa Vilkārša scenogrāfisko un Arta Dzērves vizuālo atbalstu, skatuves telpā radīja ļoti komplicētas struktūras priekšnesumu, kura uztvere bez šīs piepūles un papildu informācijas ir teju vai neiespējama.
Vācu 20. gs. slavenākā avangarda mākslinieka Jozefa Boisa citāts programmiņā nav režisores kaprīze un kopā ar Egona Dombrovska videoekrānā iemiesoto tēlu izrādē veido tiešu atsauci uz viņa 1965. gada Diseldorfas performanci “Kā izskaidrot bildes beigtam trusim”.
Boiss šajā akcijā trīs stundas staigāja pa galeriju ar trusi rokās, pētīja bildes, sačukstējās, lasīja tam priekšā tekstus par mākslu un “pietas” pozā sēdēja uz krēsla.
Skatītāji to visu varēja vērot caur galerijas logiem un tikai beigās tika ielaisti zālē. Lai saprastu šo darbību jēgu, ir jāzina dažas mākslinieka izmantotās zīmes. Trusis Boisam simbolizē pirmsākumu, dzimšanu jeb inkarnāciju, dzimis pazemē un slēpies alā, tas ir parādījies uz zemes un pārvērtis to par savu dabisko eksistences vidi.
Beigts tāpēc, ka cilvēks ir nogalinājis trusi, tāpat kā nogalina zemi. Vēl simbolā ir ietvertas vairākas no mitoloģijas patapinātas līnijas, kas saistītas ar sievišķi erotisko funkciju, bet visu izklāstīt recenzijas formātā nav iespējams.
Īsi sakot, Boisa performance blīvā formā pauž pārdomas par to “kā mēs sevi fiziski sajūtam šajā pasaulē un kā pret to attiecamies. Kā mēs to saprotam un skaidrojam”.Tā ir šifra atslēga iestudējumam, bet, lai to izmantotu, ir jāpapūlas iziet ārpus racionālās domāšanas robežām.
Arī Koltesa luga nav vienkāršs stāstiņš par perversu slepkavu, jo absurda dramaturģijā valda atšķirīgas likumības un varoņu rīcība tajā tiek izmantota grūti definējamu fenomenu atklāsmei.
Zuko autoram ir absolūtās (tātad šajā pasaulē neesošas) brīvības iemiesojums, kas nespēj izvērtēt savu rīcību un izprast ļaunuma būtību. Viņš grib būt caurspīdīgs, neredzams un sapņot par “sniegu Āfrikā, kas krīt uz aizsalušiem ezeriem”. Viņš grib būt citur, kas, pēc Koltesa domām, nozīmē būt pašam, būt brīvam, būt tam, kas tu esi. Šajā sabiedrībā ar tai piemītošo cietsirdību tas viņam neizdodas, tomēr viņš negrib palikt tajā ieslodzīts un spēlējas ar apstākļiem, lai no tās aizbēgtu.
Režisore savā iestudējumā šo “Zuko gadījumu” mēģina pētīt caur Boisa performancēm, katru lugas ainiņu it kā padarot par atsevišķas performances saturu, un tādējādi provocē skatītāju meklēt pašam savu attieksmi pret redzamo caur divu mākslas žanru saplūsmi perspektīvā.
Starpspēles ar galerijas apmeklētāju publiku, kurās aktieri trāpīgi paironizē par mākslas baudīšanu, izrādē strikti atdala vienu epizodi no otras un vienlaicīgi pakļauj mūsu izjūtas zināmam apmulsumam, liekot uztverei atbrīvoties no reālismā pastāvošajām spekulācijām ar nozīmīgumu.
Katras situācijas un personāžu rīcības atainojums izrādē vairs nav kādas vispārzināmas patiesības postulāts, bet gan impulss dziļākam cilvēka eksistences jēgas meklējumam šajā pasaulē. Kur katru no mums aizvedīs šī teātra radītā estētiskā hibrīda asociāciju ķēde, šoreiz ļoti lielā mērā būs atkarīgs no skatītāja pieredzes un intelektuālās bagāžas, jo intelekta jomā ir daudzi stāvokļi, kurus nevar izteikt ar vārdiem, un tieši tiem pievēršas modernā māksla.
Neskatoties uz to, ka programmiņā Egons Dombrovskis ir minēts kā Roberto Zuko, aktiera uzdevums ir neapskaužams, jo izrādē viņam nākas spēlēt Boisu, kurš savās performancēs iekļauj epizodes no Koltesa lugas, tādējādi liekot publikai izvairīties no tēlu rīcības tieša skaidrojuma.
Starp šīm pozīcijām peldošais režisores skatu punkts veido īpatnēju uztveres lauka konfigurāciju, kurā aktiera darbošanās iezīmē tās apceres dimensijas, kurās skatītājam būtu jāmeklē sava patiesība un jāformē attieksme pret to. Liepājniekiem tas ir ārkārtīgi interesants eksperiments mūsdienīgas teātra valodas meklējumu sfērā, tam nav analoga un nav piemērojami aprobētie vērtēšanas kritēriji, bet Dombrov-ska veikums man šķiet intriģējošs un saistošs. Performancēs gan ļoti svarīga ir katra ķermeņa kustība, un, ja aktieris savu darbošanos vēlreiz izlaistu caur lieko darbību atsijāšanas filtru, efekts varētu būt pārsteidzošs.
Pārējo lugas personāžu iekļaušana darbībā – šajā gadījumā nosacītajās performancēs – ir pats grūtākais uzdevums, jo izrādes veselumu veido atšķirīgo elementu attiecības un stilistiskā vienotība. Minimalizētā tēlainība liek domāt, ka režisore ir meklējusi iespējas saplūdināt performances tehniku ar aktiereksistences veidu, taču nav to konsekventi realizējusi līdz galam.
Lugas dialogi pēc būtības ir “sašķēlēti” monologi. Ne tāpēc, ka personāži viens otru nesaprastu, bet tāpēc, ka saprot pārāk labi un jau iepriekš zina otra nolūkus. Ļaut aktieriem tajos savu spēli psiholoģizēt nevajadzēja, jo parādās stilu nesaderība un kopējā bilde zaudē asumu.
Daļa aktieru to jūt un ierobežo tēla rīcības izpausmes, daļa ne, un tas atņem iespēju publikai pilnībā atbrīvot savu uztveri no ierastās cēloņsakarību loģikas. Iestudējums nav nekāda slepkavas drāma, bet gan spēle ar saviem noteikumiem, un, ja zirdziņš tajā nosit dāmu, tad tā nav cietsirdība vispārējā nozīmē, bet gan Zuko vēlme izdzīvot, lai tiktu pie sava sapņa, kuru viņam atņēmusi šī sabiedrība.
Boiss savulaik, komentējot savu performanci, teica, ka “pat beigts dzīvnieks saglabā vairāk intuitīvas sapratnes nekā racionāls cilvēks”. Liepājas teātris piedāvā lielisku iespēju mums to šodien apstrīdēt.
Bernārs Marī Koltess, “Roberto Zuko”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, videomākslinieks Artis Dzērve, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, no franču valodas tulkojusi Irēna Auziņa.
Lomās: Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Laura Jeruma, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Karīna Tatarinova, Leons Leščinskis, Signe Dancīte u. c.
Nākamās izrādes: 10., 31. maijā.
Vārds skatītājai
Inese Pomerance: “Lieliska izrāde, patika performances stila izmantošana, mūzikas izvēle, lieliski darbojās visi aktieri. Skatītāji, pirms ejat uz izrādi, pārdomājiet, vai spēsiet iedziļināties. Paldies režisorei, ka uzdrīkstējās iestudēt šo lugu. Kauns, ka pirmizrādē bija pustukša zāle un daži skatītāji izgāja.”
liepajasteatris.lv
