Romāns Meļņiks: Kartelis jāapkaro, bet ne ar likumu, kas rada jaunu haosu
0
Kurš var radīt lielāku haosu par populistiskiem politiķiem pirms vēlēšanām? Laikam tikai politiķi, kuri, cenšoties ātri demonstrēt apņēmību, sarežģītu uzņēmējdarbības un tiesību problēmu mēģina atrisināt ar vienu jaunu kriminālpantu. Šādu likumdošanas paņēmienu sekas var būt daudz ilgākas par vienu vēlēšanu ciklu – tās var radīt pamatīgas galvassāpes valsts pārvaldē, tiesu sistēmā un uzņēmējdarbības vidē strādājošajiem.
Konkrēts piemērs, kas var kļūt par lamatām visai valsts pārvaldei, tiesu sistēmai un biznesa videi jau tuvākajā laikā, ir Saeimas gatavotie grozījumi Krimināllikumā par karteļiem iepirkumos.
Pirms pašām vēlēšanām trešajam lasījumam virzītajā redakcijā paredzēts jauns Krimināllikuma 211.1 pants – kriminālatbildība par aizliegtu vienošanos iepirkumā. Runa ir par piedāvājumu vai pieteikumu saskaņošanu ar citu tirgus dalībnieku, vienošanos par nepiedalīšanos iepirkumā vai par dalības noteikumiem. Ja nodarījums izdarīts liela apmēra iepirkumā, paredzēts sods līdz trim gadiem brīvības atņemšanas, bet publiska iepirkuma gadījumā – līdz pieciem gadiem. Vienlaikus paredzēta iespēja personu atbrīvot no kriminālatbildības, ja tā pirmā labprātīgi paziņo par notikušo un aktīvi veicina tā atklāšanu un izmeklēšanu.
Juridiskajai personai par šo konkrēto noziedzīgo nodarījumu piespiedu ietekmēšanas līdzekļus nepiemēros. Komisijas atbalstītajā redakcijā likuma spēkā stāšanās paredzēta 2026. gada 15. oktobrī.
Mērķis pats par sevi nav apstrīdams. Karteļi nav normāla uzņēmējdarbības prakse. Ja konkurenti slepeni sadala tirgu, sarunā, kurš uzvarēs publiskā iepirkumā, vai apzināti iesniedz fiktīvus piedāvājumus, lai pasūtītājam radītu konkurences ilūziju, pret to ir jāvēršas stingri.
Jautājums ir cits: vai izvēlētais instruments būs efektīvs, taisnīgs un vienādi piemērojams visiem Līdzšinējā Latvijas pieredze liek būt piesardzīgiem.
Atcerēsimies būvnieku karteli. 2021. gadā Konkurences padome konstatēja ilgstošu aizliegtu vienošanos desmit būvniecības uzņēmumu starpā un piemēroja kopumā 16,65 miljonu eiro sodu. Lietā bija informācija, ko KP bija saņēmusi no KNAB, kā arī izmeklēšanā iegūti papildu pierādījumi.
Kad lieta nonāca līdz augstākajai tiesu instancei, tā atcēla iepriekš lemto, jo vājā vieta izrādījās… pierādījumu nodošanas un izmantošanas tiesiskums. Un tieši šis ir ļoti svarīgs signāls pirms jauna kriminālpanta pieņemšanas: karteļi ir slepenas vienošanās, un pierādījumi bieži ir tieši tas jautājums, uz kura visa lieta var sabrukt.
Arī agrāka pieredze nav viennozīmīga. 2013. gadā KP sodīja 26 energobūvniecības uzņēmumus par dalību kartelī vairāk nekā 300 iepirkumos. Kopējais sods bija 2,86 miljoni eiro. Pēc tam 22 no 26 uzņēmumiem tiesājās gandrīz sešus gadus, un tikai 2019. gadā Augstākā tiesa noslēdza pēdējo tiesvedību.
Volkswagen dīleru kartelī seši uzņēmumi un importētājs bija vismaz piecus gadus saskaņojuši dalību iepirkumos; kopējais sods bija 7,64 miljoni eiro. Daļa tiesvedību turpinājās gadiem, bet Moller grupas uzņēmumi savu tiesvedību izbeidza tikai 2022. gadā, samaksājot vairāk nekā septiņus miljonus eiro.
Tātad Latvijas iepriekšējā pieredze rāda ne tikai to, ka karteļi eksistē. Tā rāda arī ko citu: konkurences lietas var ilgt daudzus gadus, uzņēmumi var gadiem atrasties tiesvedībā, bet juridiskais jautājums par pierādījumiem var izrādīties sarežģītāks nekā sākotnēji šķitis. Tagad tam visam klāt nāks krimināltiesības.
Un te rodas nākamā problēma – uzņēmumi var ciest pirms potenciāli krimināli sodāmo cilvēku vainas pierādīšanas. Proti, publisko iepirkumu sistēmā jau tagad pastāv iespēja pretendentu izslēgt ne tikai pēc galīga tiesas sprieduma. Konkurences padome skaidro, ka pasūtītājs var izslēgt pretendentu, ja tā rīcībā ir pietiekami pārliecinošas norādes par konkurenci ierobežojošu vienošanos konkrētajā iepirkumā un ir saņemts KP viedoklis. Tas notiek pretendentu izvērtēšanas stadijā – pirms līguma noslēgšanas.
Tas ir saprotami no iepirkuma aizsardzības viedokļa: valsts nevar būt spiesta noslēgt līgumu ar pretendentu, par kuru konkrētajā procedūrā ir pietiekami pārliecinošas pazīmes, ka konkurence tikusi kropļota.
Taču te jāredz arī otra puse – iedomāsimies uzņēmumu, kurš pats nav devis rīkojumu savam darbiniekam pārkāpt konkurences noteikumus. Iespējams, vienošanās sarunāta starp konkurentu pārstāvjiem, kāds ārējs konsultants ir nodevis informāciju, kāds bijušais darbinieks ir rīkojies patstāvīgi vai cita uzņēmuma pārstāvis ir mēģinājis vienošanos organizēt.
Kriminālprocesā jānoskaidro konkrētās personas vaina. Uzņēmuma dalība iepirkumā savukārt var tikt vērtēta citā procesā, pēc cita pierādījumu sliekšņa un citā laikā.
Tādējādi viena un tā pati situācija var radīt divas pilnīgi atšķirīgas sekas: cilvēka kriminālatbildības jautājums vēl nav atrisināts, bet uzņēmums jau ir zaudējis iespēju piedalīties konkrētajā iepirkumā.
Lai to nepieļautu, jaunajai sistēmai ir jābūt veidotai tā, lai cīņa ar karteli nekļūtu par mehānismu, kurā aizdomu sekas ir ātras, bet vainas noskaidrošana – gadiem ilga.
Vēl viena problēma – vienādi noteikumi ne vienmēr nozīmē vienādas praktiskās iespējas. Īpaši uzmanīgi šajā ziņā jāskatās uz starptautisku uzņēmumu iesaisti.
Ja kartelis tiek organizēts Latvijā, iesaistītās personas, dokumenti, elektroniskā saziņa un uzņēmuma darbība var būt Latvijas iestāžu rīcības laukā.
Bet ko darīt, ja vienošanās notikusi citā valstī, starp starptautisku uzņēmumu vadītājiem, un Latvijas uzņēmums ir tikai šī koncerna meitasuzņēmums? Tātad saruna var būt notikusi ārvalstīs, e-pasti var glabāties ārvalstu sistēmās, lēmumu var būt pieņēmis cilvēks, kurš Latvijā nekad nav bijis. Proti, pierādījumu, kādus var savākt Latvijā, šādā gadījumā var nebūt.
Tas nenozīmē, ka ārvalstu uzņēmums vai ārvalstīs esoša persona automātiski ir ārpus Latvijas tiesību piemērošanas. Eiropas konkurences tiesības gan paredz plašu pārrobežu sadarbību, taču praktiskā pierādīšana kļūst sarežģītāka vai pat neiespējama.
Un tad rodas ļoti nepatīkams jautājums: vai jaunais instruments praksē nebūs daudz vieglāk (vai – visdrīzāk) izmantojams pret to uzņēmumu un to cilvēku, kurš atrodas tepat Latvijā, nekā pret starptautiska koncerna lēmumu pieņēmēju, kurš savu sarunu ar konkurentu ir noturējis ārvalstīs? Tas nenoved pie konkurences kropļošanas?
Tas nav arguments par labu vietējo uzņēmumu aizsardzībai pret konkurences noteikumiem. Tas ir arguments par vienādas attieksmes reālu nodrošināšanu.
Šajā kontekstā īpaši svarīgi būtu neignorēt Igaunijas nupat gūto pieredzi līdzīgā jautājumā. Igaunijā konkurences pārkāpumi līdz 2025. gada jūlijam varēja būt krimināli sodāmi. Taču pērn tā šo pieeju atcēla, izslēdzot no Kriminālkodeksa normu, kas paredzēja sodīt par konkurenci ierobežojošām vienošanām. To vietā izveidota konkurences uzraudzības procedūra un rīcības pārkāpumu gadījumos process.
Kāpēc Igaunija mainīja sistēmu? Igaunijas likumdevējs norādīja uz nepieciešamību vienkāršot sistēmu. Reformas mērķis bija izveidot efektīvāku konkurences uzraudzību un nodrošināt konkurences iestādei atbilstošas izmeklēšanas un sodīšanas pilnvaras.
Tas nenozīmē, ka Igaunijas modelis automātiski ir pārāks. Taču ir grūti saprast, kāpēc Latvija 2026. gadā iet pretējā virzienā, nepārliecinoties, ka kaimiņvalsts pieredze ir rūpīgi izvērtēta.
Vai Igaunijas 2025. gada dekriminalizācija ir ņemta vērā? Ja šī pieredze ir analizēta likumprojekta sagatavošanas gaitā, būtu tikai normāli sabiedrībai skaidri pateikt, kādi secinājumi no tās izdarīti. Jo īpaši tāpēc, ka Igaunija nav atteikusies no cīņas ar karteli. Tā ir mainījusi instrumentu.
Vēlreiz – karteļi nav pieņemami. Par to nevajadzētu būt strīdiem. Taču ļoti profesionālai diskusijai jābūt par to, kā karteļu veidošanos apkarot tā, lai rezultāts nebūtu kārtējās dārgās, gadiem ilgās tiesvedības, kuru laikā uzņēmumi jau ir cietuši, bet valsts vēl tikai mēģina noskaidrot, kas īsti noticis.
Tāpēc pirms jaunas kriminālatbildības ieviešanas būtu jāatbild uz pavisam praktiskiem jautājumiem.
– Kā tiks pierādīta konkrēta cilvēka vaina?
– Kā tiks nodrošināta vienāda attieksme pret Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem?
– Kas notiks ar uzņēmumu, ja tas iepirkumā tiek izslēgts, bet vēlāk kriminālprocesā konkrētās personas vaina netiek pierādīta?
– Kā Latvija izmantos pierādījumus, kas iegūti ārvalstīs? Un kā vispār gūs šādus pierādījumus?
Un pats svarīgākais – ko Latvija ir iemācījusies no Igaunijas, kas 2025. gadā pati atteicās no konkurences pārkāpumu kriminalizācijas?
Atbildes uz šiem jautājumiem ir priekšnoteikums tam, lai cīņa ar karteļiem nekļūtu par cīņu pret vietējo uzņēmējdarbību.
Valsts likumdošanai jābūt stingrai pret krāpšanu un karteļiem, bet tikpat stingrai pret paviršu pierādīšanu un publiskām linča tiesām, nevienādu attieksmi un nepārdomātu iejaukšanos uzņēmējdarbībā. Atbildīga valsts politika ir nevis kad priekšvēlēšanu laikā tiek pieņemts bargākais sods, bet gan, kad tiek ieviests efektīvs, praksē pārbaudīts un pret visiem vienādi piemērojams regulējums.
