Foto-Rita Ruska

Likvidētās slimnīcas ēkā divi uzņēmīgi brāļi izveido Senioru māju, kurā šobrīd uzturas 90 klienti.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Lasīt citas ziņas

“Gribējās pierādīt, ka var un vajag lauzt stereotipu par pansionātu kā nabagmāju, kur veciem cilvēkiem sagaidīt savu pēdējo stundiņu. Uzskatu, ka pansionātā sirmgalvjiem jājūtas daudz labāk nekā savās mājās, kur viņu vienīgais sabiedrotais ir vientuļnieka gultasvieta,” saka Rūjienas Senioru mājas direktors Jānis Roze, pēc profesijas medicīnas inženieris. Vēlmi uzlabot sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti rosināja arī paša pieredze, pirms gadiem meklējot un neatrodot atbilstošu aprūpes iestādi tuvam radiniekam.

Bijušajā slimnīcā Senioru māja

Tā dzima sapnis par savu uzņēmējdarbību tieši sociālajā jomā. Jānis atceras, ka sākumā meklējis kādu bankrotējušu viesnīcu, kur veidot pansionātu, bet tad uzzinājis par likvidēto Rūjienas slimnīcu, kuras ēkai pašvaldība steidzami meklējusi apsaimniekotājus. Jānim uzreiz bija skaidrs, ka daudzstāvu nams ir piemērots Senioru mājas izveidei, jo iepriekš te bija strādājis, ierīkojot rentgena kabinetu. Zināja, ka te katrai palātai ir sava tualete, koridoriem plašas durvis un nekādu sliekšņu, turklāt slimnīcas blakus korpusā darbu turpina ārstu privātprakses.

RAKSTA REDAKTORS

Ātri un klusi tiek iznīcināts vēl viens Latvijas pagasts. Viļķenē tiek plānota skolas un bibliotēkas slēgšana

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri

Baidens paraksta likumprojektu par militāro palīdzību Ukrainai

Rūjienas pašvaldība konkursā no diviem pretendentiem izvēlējās brāļu projektu. Viņi apņēmās ēku izmantot ilgtermiņā – vismaz 30 gadus – un uzņēmējdarbība saistīta ar cēlu mērķi – kalpošanu sabiedrībai.

SIA oficiāli reģistrēta kā “Amicus Pro”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “draugam”. Par uzņēmuma finanšu direktoru kļuva Jāņa brālis Kārlis Roze. Savukārt Jāņa ģimene ar trim bērniem no Pierīgas pārcēlās uz dzīvi Ziemeļvidzemes mazpilsētā. Abu brāļu dzīvesbiedres piedalās aprūpes nama ikdienā, risinot ar personālu saistītus jautājumus un vadot biedrību “Rūjienas Senioru māja”.

Būs serviss kā ārzemēs

Pirmais gads pagājis, remontējot telpas, veidojot darbinieku komandu. Pamazām audzis klientu skaits, un tagad te mitinās 90 cilvēki. Gandrīz puse ir pašu novada ļaudis, bet daudzi ieradušies pat no attāliem Latvijas rajoniem. “Kādas četras piecas brīvas vietas vēl ir,” teic direktors.

Nākotnē iecerēts izveidot vienvietīgus numurus ar īpašu servisu – mazu virtuvīti, tualeti, dušu, atpūtas telpu un guļamistabu. Par dzīvošanu šajos numuros būs jāmaksā vairāk. Pašreiz maksa ir 9 lati dienā. Ja dzīvo vienvietīgā istabā, jāmaksā 10 lati. Istabiņas ir gaišas, plašas, tajās viegli iebraukt un izbraukt ar ratiņkrēsliem. Daudziem, izvēloties pansionātu, svarīgi, ka šeit nodrošināta arī medicīniskā aprūpe.

Pateicoties vācu, zviedru un norvēģu draugiem, Senioru māja nodrošināta ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, speciālām gultām un pacēlājiem gulošo slimnieku kopšanai. Arī galdus, krēslus un daudzas citas mantas dāvājuši ārzemju labdari. Savukārt pašvaldība piešķīrusi 90% atlaidi īres maksājumiem.

Vairot dzīvotprieku

Lai gan Senioru mājas primārais uzdevums ir nodrošināt klientu ilgstošo aprūpi, direktors Jānis Roze paralēli pansionātā cenšas iedzīvināt pilnīgi jaunu filozofiju mūža izskaņai. Tas nozīmē saistošas nodarbības, izklaidi un smadzeņu darbināšanu. Sirmgalvjos jāvairo prieks, vēlme dzīvot, būt sociāli aktīvākiem.

J. Roze: “Katru otro piektdienu mums notiek dziedāšanas pēcpusdiena. To ierosināja daži cilvēki, bet uz pirmo nodarbību atnāca 30! Vecie ļaudis ļoti grib dziedāt, atcerēties savas jaunības dienu melodijas, iemācīties jaunas dziesmas. Esam iekārtojuši pat savu dziesmu kladi.”

Arī pats direktors piedalās dziedāšanas pēcpusdienās, spēlē ģitāru. Viņš sejā pazīst visus klientus, zina katra vārdu. “Mēs bieži aprunājamies. Dzīve šos ļaudis nav žēlojusi. Uzklausot varu viņus iepriecināt. To es jūtu kā pienākumu,” saka direktors. Tādu pašu attieksmi pret klientiem viņš prasa arī no saviem darbiniekiem.

Savstarpēji bagātinās

Senioru mājā bieži ciemiņi ir bērnudārza un vidusskolas audzēkņi. Nākotnē te iecerēts izveidot starppaaudžu dienas centru. Vecāko klašu meitenes Senioru mājā strādā kā brīvprātīgās, vada nodarbības, palīdz vecajiem ļaudīm sagatavoties svētkiem, kopā cep pīrāgus un darina puzurus, brauc ekskursijās, ratiņniekus izved pastaigā svaigā gaisā. Piedalās Lielajā talkā, sporta dienā, apmeklē baznīcu, kur tiekas ar mācītāju.

J. Roze: “Reiz pajautāju mūsu kundzēm, kāpēc neaizstaigā līdz Rūjienas centram, tur tik daudz jauna ko redzēt. Saņēmu atbildi – nav soliņu, kur ceļā atpūsties. Šo vajadzību izteicām pašvaldības rīkotā ideju konkursā. Tādā veidā dome rosina iedzīvotājus izdarīt ko labu sev un citiem. Sarūpējām vecajiem cilvēkiem tik nepieciešamos soliņus.”

Bet, runājot par motivāciju turpināt iesākto, J. Roze saka: “No saviem klientiem nepārtraukti gūstu pozitīvas emocijas un iedvesmu. Viņi ir priecīgi, smaida, saka man paldies, ko vairāk vēlēties?”