Salīdzinot ar visu, ko cilvēks gatavs ēst, bebrs ir laba izvēle 0
Kad sāku pētījumu par bebra nozīmi mednieku ēdienkartē, sapratu – gaļa ir un paliek gaļa, par spīti visiem tiem, kas nepatikā saviebjas, ja vakariņās tiek piedāvāts bebrs. Jo kādus tikai brīnumus cilvēks nav gatavs ēst! Šķirstot 1920. gada grāmatu “Pavāru māksla”, kas vēl piedevām rakstīta vecajā drukā, bebra gaļas receptes neatklāju, jo šos grauzējus Latvijā no jauna ieveda vien 1927. gadā, taču sapratu, ka teju pirms simt gadiem līdzās ierastajai stirnai un briedim bijām gatavi ēst lāča šķiņķi, medņa un tetera cepeti, strazdus, ceptus zvirbuļus, arī dūjas dažādos veidos. Kādā Amerikas recepšu portālā atradu pat to, kā pagatavot ceptu jenotu barbekjū mērcē. Uz šī fona bebram ir ļoti labas izredzes!
Ieskatoties vēstures annālēs, jāsecina, ka bebrs lietots uzturā daudzviet, vismaz tur, kur tas mitinājies, noteikti. Veicot izrakumus, secināts, ka starp barības atliekām 30 procenti bijuši bebru kauli. Senie ļaudis bebra gaļu nesmādēja. Arī vēlākos laikos bebram bija pielietojums. Interesanti, ka 17. gadsimtā Romas katoļu baznīca lēma, ka bebrs ir zivs, tāpēc uz to neattiecas gavēņa aizliegums ēst gaļu. Protams, katrs jau prot izgrozīties, lai tikai nebūtu jāatsakās no kaut kā laba.
ASV un Kanādā bebra gaļa ir ļoti iecienīta, savukārt aste – liela delikatese. Interneta dzīlēs pat izdevās atrast lapu, kur sniedz padomus, kā pagatavot bebru savam kanādiešu draugam. Pie labākajām bebra gaļas īpašībām min, ka tā ir labs dzelzs, fosfora un selēna avots. Slikto īpašību tai nav.
Bebrs rullē! Bebrs ir lielisks radījums, kurš ragus uzlicis Rīgas domei, sak, alnis galvaspilsētā nedzīvo, bet man neko padarīt nevarat. Daudziem šis apbrīnojamais inženieris asociējas ar lielu žurku, kas dzīvo ūdenī, tādēļ jau arī doma par tā ēšanu ne visiem liksies pievilcīga. Reiz vakariņās pagatavoju bebra gaļas gabaliņus saldā krējuma mērcē. Tā kā visu neapēdām, iesaiņoju līdzi pusdienām. Kad bebrs tika piedāvāts kolēģim, tas sākumā vaikstījās, sak, fu, bebra gaļa. Bet, kad bija ar gariem zobiem pagaršojis, atzina par labu esam. Pēc šī atgadījuma sāku spriest, ka vainojamas nevis garšas kārpiņas, bet gan iedomas vai kādas nepatīkamas pieredzes sekas. Kāds paziņa reiz bija ēdis pusjēlu bebra šašliku, un kopš tā laika viņam šķērmi par to pat iedomāties, bet kārtīgi pagatavotu bebru gatavs ēst jebkurā laikā. Tādas lietas jau var attiecināt uz jebkuru ēdienu, kas baudīts par daudz vai nav bijis nekas labs. Kā senie grieķi sacīja – baudi, bet ar mēru! Tādēļ savā ziņā ir negodīgi norakstīt bebru tikai tādēļ, ka tas tāds liels grauzējs vien ir.
Mare Pētersone devās līdzi savai mammai Ilzei uz restorānu “Ostas skati”, lai piedalītos raksta tapšanā žurnālam – Ingmārs Ladigs gatavoja bebru. Mare bebru nebija nekad garšojusi un zināja tikai, ka bebrs dzīvo ūdenī un grauž kokus. Taujāta, kā viņai bebrs garšoja, Mare atteica: “Tā gaļa bija super, ja es mācētu šaut un tik labi to gaļu pagatavot, tad katru dienu skrietu uz grāvjiem pēc bebriem! Bija ļoti garšīgi, ēdienkartēs vajadzētu vairāk iekļaut šos kustoņus!” Mare baudījusi Ingmāra Ladiga pagatavotu bebra muguras daļu, kas bija cepta vidēji jēla (medium raw – angļu val.). “Gaļa bija gaisīga, mīksta. Jutu, ka no meža, bet piegaršas gan nekādas nebija, esmu visnotaļ optimistiska atkal to ēst. Bebri rullē!”
Pieci ēdieni no bebra. Savukārt es tās pašas dienas vakarā, kad tapa receptes raksts, “Ostas skatos” baudīju pašu medītu un dīrātu bebru, ko piecos dažādos veidos pagatavojis pavārs Rūdolfs Šteinbergs. Jāpiebilst, ka arī viņš pats ir mednieks. Bebra aste, pīrādziņi ar bebra gaļu, zupa no bebra, bebra gaļas strūdele un bebra ciskas steiks – vidēji jēls. Kurš gan vienā vakarā restorānā ēdis piecus ēdienus no bebra gaļas! Tomēr tas, kas Mares garšas kārpiņām bija pieņemams, manējām, kā izrādījās, ne. Vidēji jēlais bebra ciskas steiks tik ļoti smaržoja pēc bebru taukiem, ko jūtu, kad bebru dīrāju, ka mana galva sadarbībā ar kuņģi vienkārši atteicās to ielaist gremošanas sistēmā. Negribējās aizvainot pavāru, taču nācās atzīt, ka man ir pieņemama kārtīgi izcepta un garšvielām kārtīgi bagātināta bebra gaļa. Turpretī marinētā un kūpinātā bebra aste bija kaut kas tik neatvairāms, ka tādā izpildījumā to esmu gatava baudīt jebkurā laikā un vietā.
Rūdolfs Šteinbergs, kuram nācās kārtīgi pacīnīties ar bebru, atzīst, ka tam ir mazliet dīvaina, ļoti muskuļota gaļa, kurai nav speķa, kā tas ir, piemēram, mežacūkai. Bebrs dzīvo ūdenī, peld, ir veselīgs, gaļa liesa un mazliet atgādina brieža muguru. “Bebra gaļa ir stiegraina, muskuļota, tādēļ nepieciešamas specifiskas zināšanas, lai gaļu garšīgi pagatavotu. Es nerunāju par kotletēm, jo tās garšīgi izcept var jebkurš. Un tieši tādēļ, ka daudziem varbūt pietrūkst zināšanu, ko ar šādu gaļu darīt, mednieki ir vīlušies un bebru vairs negatavo,” tā Rūdolfs. “Bebram kauli nav lieli, bet no tiem var izvārīt ļoti spēcīgu buljonu, līdzīgi kā no stirnas vai aļņa.”
Mednieks Māris Puķītis atzīst, ka kādreiz bebra gaļu ēdis dūšīgi, bet pāršāvis pār strīpu un tagad esot atēdies līdz nelabumam. “Esmu kādu gadu iepauzējis, tagad droši vien ēstu atkal. Bet man apkārt ēdāju netrūkst, kuri pat priecājas, ja kāds cits rausta šņukuru – viņiem paliek vairāk.” Māris domā, ka lielākais ēdāju īpatsvars ir tieši nemednieki, jo mednieki bebra gaļu parasti nevis vienkārši neēd, bet ir atēdušies!
Savukārt Mārtiņš Putniņš atzīst, ka gaļu, protams, ārā nemet. “Pēdējā prakse tāda, ka nomedītos bebrus pakrāj un tad taisa desas. Šad tad sanāk arī izžāvēt kārtīgā lauku kūpinātavā. Īpašas attiecības ir ar asti – to uzskatu par delikatesi!” Recepte aizgūta no kāda mednieka, asti cep ietītu folijā cepeškrāsnī, izmanto daudz garšvielu, bet galvenais nosacījums, kā stāsta Mārtiņš, astei abos sānos jābūt sagrieztai.
Tikai ne jēlu. Jāatzīst jau arī, ka ķēpa ir pārāk liela, bet gaļas samērā maz. Ja sezonā nomedī kādus divdesmit bebrus, tad gaļas ziņā tāds vidēja izmēra alnis vien sanāks, bet alni nodīrā vienreiz, taču ar katru bebru jāņemas atsevišķi. Ja vienā reizē gadījies lielāks loms, tad var taisīt bebra gaļas desas, kas nemaz nav smādējamas.
Zinu daudzus medniekus, kuri bebra gaļu dod tikai suņiem, it īpaši tad, ja bebrs noķerts ar lamatām un nav atrasts pirmajā dienā. Pašam ēst tā kā vairs negribas, bet suņiem šī gaļa ir labu labā!
Tomēr, apjautājot vairākus medniekus, ar prieku nācās atzīt, ka nevienam nav klaji noliedzošas attieksmes pret bebra gaļas lietošanu uzturā. Varbūt gan tā netiek tik augstu vērtēta kā aļņa vai mežacūkas gaļa, tomēr no tās var taisīt desas, žāvējumus, sanāks arī gardu gardās vakariņas.
Taujāts, kas būtu jāpatur prātā, gatavojot bebru, Rūdolfs uzsvēra, ka bebram vispiemērotākās būs spēcīgas marinādes. Marinējot bebru, nevajagot liet tam virsū karstu ūdeni, bet gan ap 55 līdz 60 grādu siltu. Tad visas garšas labāk savilksies gaļā un pēc tam nenākšot ārā. Labāk arī bebru pagatavot kārtīgi ceptu. “No bebra gaļas nekad negatavotu tartaru vai karpačo, izvairītos no jebkā, kas ir jēls,” stāsta Rūdolfs, uzsverot, ka bebra gaļas pagatavošanā ļoti no svara ir siltapstrāde. Tomēr pārvārīt gaļu arī nevajagot, tad tā gluži vienkārši pārvēršoties par tūristu brokastīm.
Darbojies gan viņš esot ar jaunu bebru, ar vecu varot arī būt problēmas. Ja nu bebrs nomedīts tā mūža nogalē, “tad nevajag sevi mānīt un cerēt, ka gaļa būs mīksta”, smej Rūdolfs. Ja bebrs pagadījies vecāks, labāk no tā gatavot kotletes vai arī taisīt pildītās pankūkas, kad gaļu ilgi vāra un samaļ.
Diemžēl ne viss ir tik saulains, kā sākumā iedomājas. Lai gan mežacūkas ir primārās trihinelozes pārnēsātājas, tomēr bīstamais parazīts atklāts arī bebram. Gadījumu nav daudz, bet tas nav iemesls, lai kļūtu nevērīgi. Būsim rūpīgi un baudīsim medījumus!
