Sāpīgas vēstures klātbūtne 0
Ziemeļzviedrijas pilsētas Ūmeo jaunā kultūras centra “Vēven” izstāžu telpā līdz 29. martam skatāma zviedru mākslinieces Helēnas Vikstremas izstāde “Radioklusums”, kur apkopoti fotostāsti par četrām vietām Eiropā ar šausminošu vēsturi, to likteņiem un lomu šodienas sadzīvē. Viena no šīm vietām ir bijusī KGB ēka Rīgā – Stūra māja.
2014. gada maija sākumā māksliniece viesojās Stūra mājā, lai piedalītos starptautiskajā grupas izstādē “Draudzības (re)konstrukcija”. Tas bija laikmetīgās mākslas projekts, kura ietvaros pērn kopizstādē Stūra mājā satikās mākslinieki no astoņām Eiropas valstīm. Helēna Vikstrema atzīst, ka pati ienākšana, interakcija un sava mākslas darba ienešana tik milzīgu vēstures un simbolisku slogu nesošā vietā kā bijusī KGB ēka, viņai bijis izaicinājums, kas radījis impulsu vēl citiem mākslas darbiem, jauniem pētījumiem un stāstiem. Izstādē “Radioklusums” skatāmas arī fotosērijas un stāsti par tirgus laukumu un kapsētu Azerbaidžānā, kā arī bijušās Dienvidslāvijas Republikas līdera Josipa Broza Tito kodolbunkuru Bosnijā.
Izstādes pamatā ir atziņa, ka sabiedrības kolektīvā kultūras atmiņa un ikdienas dzīves vide ir savstarpēji nesaraujami saistītas – laukumiem, ielām, ēkām ir sava ilgā laika periodā iemantota vēsture, kas ir klātesoša un ietekmē mūsu sadzīvi. Izstādes autore šoreiz nedarbojas tik daudz estētikas, cik vēstures un pētījumu jomās. Vizuāli tā ir atturīga un nejaušam viesim vai garāmgājējam visdrīzāk grūti uztverama. Tiem, kuri nevēlēsies veltīt laiku, lai papētītu sīkāk un ielūkotos aiz teju abstraktajām instalācijām, ēkas interjera fragmentu, tehnisku detaļu un vecu priekšmetu gleznām vai fotogrāfijām, visticamāk, izstāde maz ko izteiks. Taču uzmanīgam skatītājam šeit pieejamā vēsturiskā informācija un mākslinieces skaidrojumi var pavērt durvis ceļā uz izpratni, ko nozīmē dzīve totalitāra režīma ietekmē, represīvā sistēmā aiz dzelzs priekškara vai arī pēc tā krišanas vidē, kas pilna sāpīgas pagātnes nospiedumu. Mākslas darbu klusā, taču noslēpumainā estētika ir tikai atslēga tālākai izziņai un dialogam par mūsu un citu tautu vēsturiskajām traumām, apspiestību un vardarbību. Visbeidzot izstādi caurstrāvo arī aktuāla sociāli politiska spriedze – tā aicina apmeklētājus aizdomāties par šodienas situāciju, Eiropas ģeogrāfiskajām robežām, cilvēku līdzāspastāvēšanu un attiecībām tajās.
Īpašu poētisku noskaņu ekspozīcijā ienes teju nepamanāma neliela fotosērija “Apslēpt vai atklāt”. Tajā redzamas ainas no brauciena pa ceļu Nerteva upes piekrastē ceļā uz Zlatara kalniem, kur apslēpts Tito bunkurs. Taču būtiskākā šoreiz nav aiz loga redzamā ainava, bet gan sarkanais autobusa aizkars, kas vienmēr ir kadrā. Tā klātbūtne rada tūlītēju asociāciju, kas atgādina par skatītāja lomu un izvēli – ļaut šim priekškaram kaut ko apslēpt vai arī atklāt. “Tas nemaz nelīdzinās filmas vērošanai, kur režisors jau ir tavā vietā izvēlējies, uz ko attēlā vērst uzmanību. Nē, tas tev jādara pašam. Visu laiku. Jāizvēlas fokuss. Apslēpt vai atklāt,” raksta māksliniece.
