Māris Zanders: Sāpju slieksnis paaugstinājies? 0
Virkne paziņu pēdējo nedēļu laikā ir uzdevuši jautājumu (cits ar bažām, cits ar nedaudz neveselīgu cerību) – vai tad nekādi “kārtīgi kompromati” īsi pirms 6. oktobra neparādīsies? Te jāuzsver, ka par “kompromatiem” netiek uzskatīta gānīšanās un no pirksta izzīsti apgalvojumi, kas ārpus konkrētās grupas “burbuļa” neiedarbojas. Tāpat par “kompromatu” nevar uzskatīt savstarpēju kritiku, kas, lai gan ne vienmēr pamatota ar faktiem, ir normāla priekšvēlēšanu cīņas sastāvdaļa.
Ja paturam prātā šos kritērijus, – nekādi baigie “kompromati” vismaz līdz 4. oktobrim publiskajā telpā nebija parādījušies. Jo?
Viena no versijām būtu tāda, ka nekā ievērības cienīga patiešām nav. Baidos, ka šādam skaidrojumam piekritēju būs maz.
Cita interpretācija būtu, ka nesmukumi ir gan zināmi, tomēr tiem nav juridiski korektu pierādījumu, attiecīgi konkurenti vairās tos lietot. Personīgi esmu skeptisks par šo ideju – nav pamanīts, ka likumpaklausīga nevēlēšanās skaidroties par apgalvoto kādu priekšvēlēšanu karstumā ir atturējusi pat no nepārprotamu izdomājumu paušanas.
Trešā versija. Konkurenti priekšvēlēšanu periodā rēķinās, ka var nākties pēc 6. oktobra meklēt kompromisus ar vēl pirms dažām dienām sūri apkarotajiem, tādēļ pragmatiski atturas no vēlākā tirgošanās procesa sarežģīšanas. Šaubos – politiskās aprindas arvien ir demonstrējušas apbrīnojamu spēju “norīt krupjus”, t. i., sastrādāties ar dažādas riebeklības sarunājušiem kolēģiem.
Līdz ar to lielāks pamats ir ceturtajai versijai – resursu lietošana “kompromatu” pareizai “iesaiņošanai” un vērienīgai izplatīšanai tiek uzskatīta par vienkārši nelietderīgu no iespējamo rezultātu viedokļa.
Tālāk. Kas varētu būtu šāda apsvēruma pamatā? Pirmā tēze ir zināmā mērā sabiedrībai par labu runājoša – vēlētāji skeptiski vērtē atklājumus, kas nez kādēļ parādās īsi pirms vēlēšanām. Otrā un trešā jau rada melanholiskāku noskaņojumu. Proti, sabiedrība politiskajās simpātijās ir tā segmentējusies, ka konkrētajā “burbulī” nelāgu informāciju par “savējiem” drīzāk uztvers kā pierādījumu tam, cik ļoti citos “burbuļos” mītošie baidās no politiķa, par kuru nelāgā informācija parādījusies. Mīnuss zināmā mērā kļūst par plusu. Tāpat noņemties ar “kompromatiem” nav lielas jēgas, ja ir pamats domāt, ka dūšīga salamāšanās un sensancionālu atklāsmju izplatīšana notiks ar pašu “burbuļu” dalībnieku, ja tā var teikt, ierindas līdzjutēju spēkiem.
Aukstasinīgi vērtējot, arī šajā “pašdarbībā” var saskatīt kaut ko pozitīvu. Pirmkārt, lai kaut ko “kompromitējošu” atrastu, informācijai ir jābūt samērā viegli pieejamai. Un tā tas arī ir – nav grūti interneta dzīlēs uziet, ko nīstais kandidāts ir teicis pirms pieciem gadiem, ko par viņu rakstījuši pirms desmit gadiem utt. Kā smejies, atklātība praksē, savukārt tas, kā šo informāciju pieejamību izmanto, jau ir cits jautājums.
Otrkārt, lai tērētu laiku un enerģiju kaitinošā politiķa pagātnes grēku izgaismošanai, grozi kā gribi, ir nepieciešama motivācija
– šajā gadījumā interese par politiku. Citiem vārdiem sakot, tas, ka stafeti no t. s. melnā PR speciālistiem lielā mērā ir pārņēmuši, formulēsim tā, entuziasti, kaut kādā ziņā liecina par procesa demokratizāciju, lai cik tas jancīgi izklausās.
Tajā pašā laikā grūti noliegt, ka šī rosība paaugstina sāpju slieksni sabiedrībā – lai pievērstu savam vēstījumam uzmanību, ir nepieciešams arvien stiprāks vai vismaz atšķirīgs kairinātājs (“kompromats”). Un te nu grūti prognozēt, līdz kam var nonākt (cik saprotu, negrābstīšanās gar politiķa radiniekiem kā kritērijs jau vairs nav spēkā). Tāpat “kompromata” demokratizācijas blakusefekts ir tā uzbāzīguma palielināšanās – agrākos, tradicionālos izplatīšanas ceļus (medijus) indivīds varēja vienkārši ignorēt, bet šodienas sociālo tīklu laikmetā tas faktiski nav iespējams.
Rezumējot: Latvijas sabiedrība ar “kompromatu” fenomenu pagaidām sadzīvo gandrīz uzslavējami saprātīgi, tomēr nav skaidrs, vai un cik lielā mērā šo attieksmi izdosies saglabāt, fenomenam iegūstot jaunas formas.
