Sapņotāju cilts un zemes cilvēki 0
Aizvadītās sezonas nogalē Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvojušais Harija Gulbja lugas “Olivers” iestudējums ir vērtīgs, kaut arī ne pārāk skaļš notikums.
Edmunda Freiberga režijā tapusi kvalitatīva psiholoģiska izrāde, kas, respektējot dramaturga dotos laika un telpas norādījumus, retrospektīvi vēsta par savdabīgu mīlas četrstūri kādā Latvijas mazpilsētas dzīvoklī 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas un scenogrāfa Aigara Ozoliņa radītā skatuviskā vide ir sadzīviski konkrēta un standartizēta: galvenās varones Ineses pieticīgi iekārtotajā vienistabas dzīvoklī skatītājiem viegli atpazīstamas ir gan katrā sevi cienošā ģimenes grāmatplauktā esošo sērijveida grāmatu muguriņas, gan atskaņotās Raimonda Paula plates, gan trauku komplekti, gan padomju laika mēbeles u. tml.
Bet par to, ka aiz šīs ikdienišķās virskārtas slēpjas cita, sapņu pasaule, liecina izrādes sākumā aiz aizkara paslēptā fototapete, kurā nedaudz naivistiskā manierē attēlota vētrā bangojoša jūra un virs viļņiem planējošas kaijas. Tieši par to arī ir izrādes stāsts – par mēģinājumiem aizbēgt no ne vienmēr patīkamās ikdienas, paslēpjoties iztēles pasaulē.
Motīvs par sapņu pasaules sadursmi ar realitāti ir Harija Gulbja lugas pamatā. Tas darbina visu tēlu sistēmu, kurā 33 gadus vecā “klusā, iejūtīgā”, taču noslēgtā intelektuāle Inese un “trauslais, simpātiskais” blēdis Olivers pārstāv sapņotāju cilti, kamēr “pašapzinīgais, savā reizē ironiskais” Ineses kaimiņš Mārtiņš un Olivera civildraudzene Stefānija, kas “labi pazīst dzīvi” un “apveltīta ar izcilu sievietes intuīciju”, ir reālistiski piezemēti cilvēki, kuri vajadzīgajā brīdī spējīgi arī abus romantiķus gluži prozaiski atsviest atpakaļ zemes dzīvē.
Izrādes aktieransamblis – Daiga Kažociņa, Uldis Anže, Mārcis Maņjakovs un Zane Jančevska – uz šī pamata radījuši sulīgus tipāžus, precīzi kariķējot 80. gadu sabiedrības noskaņas. Ko vērts ir kaut vai Zanes Jančevskas varones vizuālais veidols – pēc pašai varonei vien zināmiem gaumes likumiem veidotie ilgviļņotie blondie mati un izcili pūkainais rozā džemperītis –, kuru aktrise pašironiski apaudzē ar tikpat precīzu raksturu. Stefānija ir izveicīga pusmūža sieviete, kura ērti iekārtojusi savu dzīvi, labi zinot, ka viņas mīļotais vīrietis vienmēr agri vai vēlu pie viņas atgriezīsies. Tikpat asprātīgi Mārtiņa lomā darbojas Mārcis Maņjakovs, zīmējot Oliveram tieši pretēju, racionālu vīrieša portretu – vienkāršs, bet uzticams, brīžam barbarisks, bet praktisks.
Sarežģītāks uzvedums ir abiem ne-komiskajiem tēliem, kuros jau lugas tekstā ieskanas Harija Gulbja rokrakstam raksturīgā pārmērīgā sentimentalitāte.
Daiga Kažociņa jūtīgi nospēlē pretrunas, ko Inesē rada vēstuļdrauga Olivera pēkšņā uzrašanās – no vienas puses, ir aizraujoši skatīties, kā Inese pārvar savu dabisko kautrību un noslēgtību, ļaujot sevi apvārdot, no otras puses, tikpat precīzi un asi aktrise nospēlē varones ieraušanos vecajā čaulā un ilūziju sabrukšanu.
Uldis Anže Olivera lomā radījis veselu biogrāfiju, portretējot cilvēku, kurā cēls minhauzeniskums savijies ar gluži zemisku aprēķinu. Arī skatītājs līdz ar to var te izjust žēlumu pret it kā tikai labu gribošo krāpnieku, kad Olivers savilcis seju nevainīga upura grimasē, te nosodījumu vai vismaz ironisku attieksmi, kad atklājas viņa rūpīgi izstrādātās shēmas sīkumi.
Nepārprotami gan ir tas, ka gan dramaturgs, gan režisors galveno varoni rāda kā sava laika nepareizo varoni, apveltot viņu ar neslēpti sentimentālu oreolu – un tieši šeit slēpjas iestudējuma problēma. Padomju laika kontekstā Olivers teju sociālpolitiski ir cilvēks ārpus sistēmas, kamēr mūsdienās šis tēla zemslānis gluži dabiski vairs nav aktuāls. Līdz ar to lugā Oliveram piešķirtās teksta pasāžas (varoņa paša sarakstīto miniatūru lasījumi un savu rīcību aizstāvošie monologi, kuros viņš runā par to, cik svarīgi ir sapņot) objektīvi ir novecojušas un, skanot no skatuves 21. gadsimtā, gluži vienkārši nestrādā, lai arī cik pārliecinoši tās izpildītu aktieris. Kamēr pārējā izrādē režisora balss pazušana aktierdarbos ir gluži simpātiska, izrādes beigu daļa aicināt aicina pēc konceptuālas lugas teksta īsināšanas.
Harija Gulbja lugas “Olivers” iestudējums viegli iekļaujas divās patīkamās aizvadītās teātra sezonas tendencēs. Pirmkārt, tas aizpilda perifēru, taču tik un tā vajadzīgu vietu teātra repertuārā, piedāvājot pietiekami vieglu, mākslinieciski nepretenciozu psiholoģisku izrādi ar kvalitatīviem aktierdarbiem; otrkārt un daudz būtiskāk – “Olivers” līdzās Gunāra Priedes lugu “Saniknotā slieka” (JRT), “Zilā” (NT), “Smaržo sēnes” (VDT) iestudējumiem liecina par nosacītu padomju laika lugu renesansi Latvijas teātrī. Acīmredzot pagājis pietiekami ilgs laiks, lai atskatītos un reflektētu par salīdzinoši nesenu vēstures posmu un cilvēkiem tajā.
