Brinda Ceriņa: “Dzeja pie manis atnāk emocionālos brīžos, kuri norimst klusumā, kad paliec vienatnē ar sevi.”
Brinda Ceriņa: “Dzeja pie manis atnāk emocionālos brīžos, kuri norimst klusumā, kad paliec vienatnē ar sevi.”
Foto no personiskā arhīva

“sarūk nauda kā diena sažūst kā zivs” 1

Brinda Ceriņa (1951) dzimusi Kuldīgas rajona Rumbas ciemā. Studējusi Valsts pedagoģiskajā institūtā latviešu valodu un literatūru. Pirmā publikācija 1969. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”, pirmais dzejoļu krājums “Promnākošais” izdots 2006. gadā. Raksta dzeju un lugas kā pieaugušajiem (“Roze bez ērkšķiem”), tā arī bērniem (“Brīvā lagūna”, “Brīnumlādīte”, “Ziemassvētku brīnums”). Atdzejojusi ukraiņu klasisko un mūsdienu dzeju, līdzdarbojusies kristīgās dzejas krājumā “Kristus gaismas mirdzumā” un bērnu dzejas krājumā “Garā pupa”. Rakstīti stāsti, tapšanā arī romāns “Rīt nebeidzas dzīve”. Nupat apgādā “Daugava” iznācis trešais dzejas krājums “Domu zīme”, no kura dažus dzejoļus dzejniece laipni atvēlēja “KZ” dzejas sadaļai.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

– Darbojaties gan dzejā, gan prozā, gan drāmā. Vai tas nozīmē, ka forma seko idejai? Vai apzināti gribējāt izmēģināt dažādas formas?

B. Ceriņa: – Vispirms ir ideja, bet ne katra īstenojas tik pēkšņi kā dzejā. Svarīga ir arī forma, un brīžiem, piestrādājot pie tās, zūd labskanība un dzejolis iznāk samocīts. Dzejā var eksperimentēt un meklēt savu atšķirīgo dzejas formas stilu, nepaliekot uz vietas. Proza kā viens no literatūras žanriem prasa lielu pašdisciplīnu, kas ne vienmēr saskan ar dzīvesveidu, bet proza ir visur, un tajā esmu mēģinājuma stadijā. Dzejniecei Mirdzai Ķempei veltīto monodrāmu “Roze bez ērkšķiem” rakstīju apzināti, pretstatā negatīvismam, kas apvija dzejnieci.

– Kā pie jums atnāk dzeja?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Emocionālos brīžos, kuri norimst klusumā, kad paliec vienatnē ar sevi.

– Esat kurzemniece. Ko jums nozīmē “kurzemnieciskums”?

– Tas nozīmē sīkstumu, spītīgumu un nepakļāvību. Arī bramanīgumu, bet ieturētu.

***

māte reizē guļ un neguļ

kā strauti iztek no pulksteņiem laiks

skrien sapņos līdzi un biedē mūs

kad māte virs gultām pakar zvaigznes un

tumšās naktīs ar gulbjiem aizlido

kur saule sauļojas apelsīnu daivās

kā mūsu alkstošās lūpas miegā

viņa to vienatnē drīkst

mūsu sejās krīt baltas spalvas gaisma

no spārniem kas ieauguši sienās

kā nokavēts glāsts

viņas ādā izžūst vēnu upes

no kurām mēs dzeram miegā

kā viņas seju no rīta un

mums slāpst un mūžīgi slāpst

***

kā pavasara vīraks degošu lapu smarža

virs gaišiem ūdeņiem

uguns pievelk cilvēkus un atcerēties liek

par tukšām ligzdām un lielām savienībām

virs bezdibeņiem

tie tinas dūmos kur uguns iekarojumi

nav redzami un klusē kā jēri miglā

sapņotāji nojauc trūdu robežas un kļūst

par ugunsdzēsējiem

***

var plīvot ar cilpu ap kaklu

vai liesā krastā ar āķi lūpā

gulēt un elpot kā savaņģota plekste

bez kustības žaunu tīklā

aukstām asinīm sastingušu ķermeni

gaidīt kad mīļām zemūdens rokām

nāks mākslīgais lietus glāstīt

vēl acīm aizbēgt uz pretstraumi

kur upe ieplūst jūrā

tad patērētājam gulties zem naža

padevīgi bez savas sejas

***

sarūk nauda kā diena sažūst kā zivs un iebirst

kā sakaltušas zvīņas vakara rijīgā mutē

vai pārvēršas asarās kuras var uzlaizīt

kā atklāsmes grāmatas burtus naktīs

kad žāvējas nauda un apziņa tīra kā iesvētes kleita

pirms marodieru iebrukuma

vai raudzīties septiņās zvaigžņu naudiņās

kas padara aklos un kurlos vienotus

***

simt ādas vari noplēst šaipus

pūt vējiņi dzen laiviņu

pie masta turēties cienīgi

no tāluma sarunāties

kad zvaigznes krīt tieši laivā

kur laiva tava tur ir arī mājas

ar dēmoniem iedzer alu

jūra nemīl pazemību

bet kliegšana uz eņģeļiem

var novest slēgtās telpās

simt ādas jau kaltējas viņpus

dzen laiviņu Kurzemē vējš

bezgalības ceļā uz mājām

***

mēs nātru slotām izpērtām rīklēm un augumiem

ar dvēselēm augšā līdz debesu griestiem

kā atvērtas pļavas ziediem vaļā

nesot gaismu spaiņos un maisos

līdz Latvijas malienām

skrien līdzi ēnas ar maigiem skatieniem

nes ūdensvīrs laiku

tas garām līst pazūd un zemē krīt

kā acumirkļa rasa un

ar mājām un cilvēkiem runā

dažādās valodās

mēs arī runājam runājam

par pavasara evolūciju un Eiropas galu

***

radi neradi vienoti

spalvu cirvju ieroču brālības ķetnu krustā

dabas tempļos dzīvos simbolos lauvās un ērgļos

akmens un velna kaula laivās aizputinātās windas

smilšu jūrās no bārtas dānijasziemeļvācijas

draugi nedraugi kara draugi garum garos akmens

krāvumos un mūžīgā ceļā

esiet modri nomodā brāļi