“Dzejnieks ir kā sūklis, kas laiku pa laikam jāizžmiedz.” Saruna ar dzejnieku Andri Ogriņu 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Andris Ogriņš (1975) ir latviešu dzejnieks, kuram iznākuši pieci krājumi – “Es zvēru pie kraukļiem” (2008), “Zem pulksteņa pulkstenis” (2011), “Plaukstu šķērsielas” (2015), “Debesu punkti” (2017) un “tā putna diena” (2019). Turklāt pirmais no tiem ieguva Literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”, savukārt pagaidām beidzamais ir bijis nule kā nominēts “Latvijas Literatūras gada balvai 2019” nominācijā “Dzeja”.
Andris ir arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendijas laureāts. Autors dzejprozas izdevumam “Pēdējā santīma grāmata” (2012).
Kopā ar Māri Salēju atdzejojis Oļega Ļencoja dzejoļu krājumu “Pieceļas ieelpo…” (2014). Savu pirmo dzejoļu kopu Andris ir publicējis salīdzinoši nesen – laikrakstā “Kultūras Forums” 2006. gadā, taču kopš tā laika tapis par vienu no ražīgākajiem un atzītākajiem latviešu dzejniekiem.
– Savu pirmo dzejoļu kopu publicēji vien 31 gada vecumā. Kāpēc tā?
A. Ogriņš: – Kā jau daudzkārt esmu teicis – dzīvotas vairākas (tagad neuzskaitīšu) dzīves. Tajās līdz 31 gada vecumam dzeja figurēja tikai fonā kā dekorācija iztēlotajai īstenībai.
Auglis, ko noplūkt un nogatavināt, kad labpatiksies. Un pienāca laiks, kad es skaidri sadzirdēju kādu (visticamāk – sevi) sakām: plūc, atrodi sausu vietu uz Mēness izgaismotās palodzes un nogatavini.
Ar pirmo kopu bija interesanti. Eipurs ieteica, lai nosūtu Raupam, kurš tolaik bija “Kultūras Foruma” redaktors, visus savus dzejoļus, viņš izraudzīšoties labākos un nopublicēšot.
Edvīns vienkārši ņēma pēc kārtas no sākuma un salika, cik atvēlētajā laukumā sagāja. Rezultāts tik un tā sanāca neslikts.
– Vai tu dotos protesta akcijā, ja varas iestādes sāktu necienīgi izturēties pret kādu konkrētu dzejnieku? Vai dzeja varētu būt identitāte?
– Ja šis dzejnieks būtu es, tad droši vien dotos savā krusta karā, par kura esamību, iespējams, zinātu tikai pats karotājs. Nejūtu nepieciešamību pēc plaša vai šaura sabiedrības atbalsta, protestiem, piketiem un demonstrācijām.
Attiecīgi nejaušu arī aicinājumu iesaistīties citus dzejniekus (jo tavs jautājums skar konkrēti poētus) “glābjošās” akcijās.
Rakstošie allaž stāvējuši un krituši tikai un vienīgi katrs par sevi, un šajā apstāklī nesamanu neko nosodāmu.
– Kā tu rīkotos, ja vajadzētu iet karā?
– 45 gadus vecam vīram šāds jautājums drīzāk ir teorētisks, dažu darbadienu noslēgumos grūti pa kāpnēm uzkāpt, kur nu vēl karā iet, tāpēc varu tikai pafantazēt.
Nekad neesmu alcis iestāties par kādu politisku spēku, struktūru, tajā pašā laikā nenoliedzot to nepieciešamību.
Par tuvu cilvēku nešauboties atdotu dzīvību, jo, ja to neizdarītu, atlikusī dzīves daļa izvērstos par sevis šaustīšanu, nenovelkamu nātru kreklu, īsāk sakot, neizsmeļamu nomoda murga avotu.
– Pastāsti par dīkstāvi dzejnieka ikdienā – kā tā norit?
– Dzejnieka dīkstāve būtiski neatšķiras no, piemēram, kartogrāfa dīkstāves. Identisks arī žēlums, kad tā noslēgusies.
Protams, top vairāk dzejoļu un citu vārdu savienojumu.
Platāka laika josla palūkoties apkārt – uzsūkt, lai pēcāk ir ko izspļaut. Dzejnieks kā sūklis, kas laiku pa laikam jāizžmiedz, lai, uz pirmo jautājumu atbildot, minētais auglis nesapūtu.
Un dīkstāves lielākais prieks – intensīvāka kopā būšana ar mīļiem cilvēkiem. Kā dzejotājam, tā topogrāfam, visiem.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Lai Andris Ogriņš teicās vairs nebūt aktīvs karotājs, tomēr paceltais akmens un kustība viņa dzejā ir jaušama un liecina par kādu apslēptu spēku, kas varētu izlauzties.
Turpat arī muskuļu spēks. Un vai kategorijas “pirms” un “pēc” arī nav kaut kas līdzīgs saspringtai spirālei?”
“Kultūrzīmju” lasītājiem ir iespēja ieskatīties Andra Ogriņa dzejas kopā “Dīkstāve”.
===
ideja par šaha spēli ir novecojusi izskaitļots
dzīves ilgums
(bez emocijām un novirzēm no baltiem melnajiem
laukumiem)
un tomēr man patīk turnīri ar tevi
pilnīgā tumsā
mēs tikai zinām kā katra figūra pārvietojas arī tam
bez gaismas nav nekādas jēgas
pilnīgs pats
(abiem trūkst karaļa ko aizstāvēt un pat ja būtu tas
neizkustētos no vietas)
jo mums galvās savi kroņi
un tumsas ierobežotas kustības
kad ne viens ne otrs negrib uzvarēt visām spēlēm
zūd nozīme
un tas tad būtu galvenais iemesls
kāpēc joprojām
pavadām naktis pie noskretušā šaha galdiņa
===
ņem savu akmeni un staigā
ja nejaudā pacelt
tad neattālinies met lokus ap to krāj spēku
līdz spēsi izkustināt
atraut no zemes un spert dažus soļus
neilgu brīdi pirms nāves tu būsi sasniedzis
muskuļu galējo jaudu
no plaukstu līdz pēdu pirkstiem (un mēles)
ja vari uzreiz pirmajā piegājienā
tad ņem arī vērā
ka soļu skaits saglabāsies nemainīgs tāpēc
rūpīgi apsver
pirms vari
===
neiespējamais top iespējams
kalns pārvēršas sinepju sēkliņā
aizveru grāmatu
un norobežoju daļu dzīves laika kā brīvu
telpu lamuvārdiem
ar baltu lineālu velku melnas brūces smadzenēs
no kurām sūcas un satek acīs
baltas asinis
zaļās varavīksnenes aizspurdz
kļūstu akls
bet balss līdz ar to skaņāka
ūjinu sēklu atpakaļ
klintī
kā sadzīvi pirms mūsu ēras
kā manu desmit ēres meklējošo roku 90-to gadu
zviedrijas kabatā
T A S N E V A R B Ū T
viss iespējamais saplūdis mutē
baro
un dedzina
===
kāds (kā parasti neatceries kurš) tev stāstīja
ka saulrieta krematorijā
vakars sadedzina dienas mirstīgās atliekas
bet tu skaidri zini
tās ir naktis
kas iesilda sevi debesu malas arēnā
miegaina pūļa priekšā
plakstu elipsēm saslēdzoties līnijās
rokām nolaistām gar sāniem un sapņu ceļus
brienot ļodzīgām kājām
tu dažkārt neaizmiedz
rieta spēles ieintriģēts noklausies koncertu
līdz galam
kopā ar tumsā iemaisītiem ēku stāviem
koku multiplikācijas plēvēm vēja
rūpīgi klātām un aukstuma uzplaiksnījumu
norautām
ar nožēlojamu piedzīvojumu meklētājiem
(par vēlu)
bezmiega mocekļiem un
to kādu kuru naski aizmirsti pirms tas atkal
ir teicis
===
paspert tālāk neiznīcināmā(s) apziņas robežas
rakstīts virs pieturvietu shēmas
pie sienas virs priekšā sēdētāja galvas
punktā
kur nekrustojas skatieni
nav mazgājot aizsmērētu logu un blāvo saules
roku
zodus uz augšu ceļošu
līdz saprāta pilnīgam aptumsumam
un ieslēgtām mākslīgā apgaismojuma miesām
pievilkt tuvāk
nolasīt no plakāta lūpām
ar trāpīgu klusumu atbildot atslēgt un aizslēgt
es zinu
arī
mani kādudien aizvietos lādētu daļiņu plūsma
===
tu izvēlies citu ceļu
starp ievas un sniegbaltītes augļiem
rudens pilnbriedā novāktiem
ievīstītiem melnos papīros un guldītiem
no visdārgākās pieejamās koksnes
ar briljanta smilšpapīru nopulētu dēļu kastēs
sapūt
ceļa segums no deguna priekšā aizcirstām durvīm
tuneļa galā tumsa
ar atrotītām piedurknēm
uzpasē
ieklausās vienmērīgajā soļu ritmā iesnaužas zinot
kad pietuvosies
klaudzēs haotiski
sirpis jau uztrīts cilvēka (tevis) pļaujas laikam un
tu skaiti
iekodies guļošās tumši sarkanajā vaigā
no elles par nepakļāvību izraidīts pastiep plaukstu
pret debesīm
gaidi
