Starp spilvenu un skatuvi. Saruna ar dziedātāju Aleksandru Antoņenko 0
Jau piekto gadu Dzintaru koncertzālē norisinās vasaras krāšņākais klasiskās mūzikas notikums – Jūrmalas festivāls, šoreiz no 22. līdz 28. jūlijam. Šogad tā goda viesis ir izcilais Latvijas tenors ALEKSANDRS ANTOŅENKO, kurš mūs priecēs pat vairākos festivāla koncertos.
Aleksandrs Antoņenko pēdējos desmit gados iekarojis pasaules ievērojamāko operteātru un koncertu skatuves, jau 11 gadus viņa vizītkarte ir kaismīgā greizsirža Otello loma, taču viņa ārkārtīgi skanīgais tenors izskanējis teju 30 lomās.
Dziedonim tuvas ir gan lielās skatuves, gan kamermūzika, tostarp arī latviešu komponistu daiļrade. Jūrmalas festivālā būs unikāla iespēja viņu dzirdēt ļoti daudzveidīgā repertuārā – gan uzstājoties kopā ar Latvijas jaunajiem talantiem koncertā “Dzimuši Latvijā”, gan dziedot Turidu lomu operas “Zemnieka gods” koncertiestudējumā, gan, protams, krāšņā galā koncertā. Sarunā pirms festivāla dziedātājs stāsta par Otello zīmogu, mainīgo opermūzikas pasauli un Latvijas vietu tajā.
Aleksandr, saprotu, ka pēc aizvadītās sezonas un nesenā Otello iestudējuma Vīnes Valsts operā Latvijā būsiet ne tikai Jūrmalas festivāla koncertos, bet arī ilgāk?
A. Antoņenko: Ceru palikt šeit līdz pat septembra beigām. Pēc Jūrmalas festivāla man beidzot ir atvaļinājums. Es tik maz esmu mājās, un vasara ir vasara. Šeit nav tik karsts kā citur, bet arī pie mums ir jūra. Te viss ir iespējams.
Bija pārsteigums jūlijā ieraudzīt Mazās Mežotnes pils vārdu jūsu koncertu grafikā līdzās Metropolitēna, Vīnes operu nosaukumiem.
Kā mēs zinām, agrāk Latvijā mums nav laimējies ar lielām skatuvēm, pēdējos gados situācija ir uzlabojusies – ir uzbūvētas zāles Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā. Kamermūzikai piestāv jebkura telpa, tomēr šis bija piedāvājums no Regīnas Deičmanes atbraukt uz Mazo Mežotnes pili, jo viņiem bija desmit gadu jubilejas festivāls, un mani aicināja dziedāt latviešu mūzikas programmu.
Tā man jau bija sagatavota iepriekš kamermūzikas koncertam Dzintaros. Protams, no tās reizes šo to atliku malā, atstāju populārākās dziesmas. Bija ļoti skaists koncerts skaistā vieta pie Lielupes.
Mūsu šeit nav daudz – ja atbrauc četri simti cilvēku paklausīties kamermūziku, Latvijas mērogā tas jau ir nopietni.
Vai koncertzāles jautājumā jūsu domas nav mainījušās kopš atklātās vēstules, ko pirms dažiem gadiem rakstījāt kopā ar citiem mūziķiem, aicinot atbalstīt Kongresu nama ideju?
Jau pirms pāris gadiem kopā ar Kristīni Opolais, Raimondu Paulu un citiem rakstījām šo atklāto vēstuli, un palieku pie tām pašām domām.
Nesaprotu, kādēļ joprojām ir problēmas izmantot šai vajadzībai Rīgas Kongresu namu – laikam pie vainas ir politisks lēmums.
Kādam būtu vienkārši jāuzņemas atbildība, jāparaksta papīrs un jādara. Mums ir gatava ēka pilsētas centrā, ir stāvvieta. Kādēļ tērēt daudzus desmitus miljonu eiro, ja var iztērēt dažus miljonus un savest kārtībā ēku?
Ja vēlaties tikt vaļā no padomju mantojuma, var taču izmainīt fasādi tā, ka neviens vairs neatpazīs nesimpātisko padomju arhitektūru. Varbūt Levita kungs ar savu lēmumu var kaut kā iesaistīties? Tad mums nebūtu jābrauc pāri tiltiem uz AB dambi.
Iedomājieties, kā tas ir – turēt instrumentus ārprātīgā mitrumā virs ūdens! Atcerieties Zempera operas gadījumu Drēzdenē, kad Elba izgāja no krastiem, un cilvēki skraidīja pa operas gaiteņiem ar groziem rokās, vācot instrumentus! Toreiz gāja bojā visi Drēzdenes “Staatskapelle” instrumenti!
Kamermūzikai joprojām ir vieta jūsu repertuārā – ir kādas nākotnes ieceres?
Ir projekts dziedāt kopā ar Marinu Rebeku. Viņa piedalītos ar Mālera dziesmām, bet es – ar Riharda Štrausa dziesmām. Zinu, ka Marina jau izvēlējusies kā koncertmeistaru Andreju Osokinu, bet man izvēle vēl priekšā – jāuztausta, ar kuru pianistu varētu veidot šādu programmu.
Mums pašiem ir lielisks pianists Reinis Zariņš, viņam ir lielisks piesitiens, plata roka, padomā arī jaunais Džordžs Harliono, kurš tagad, 24. jūlijā, būs arī Jūrmalas festivāla jaunā zvaigzne – nejauši atradu viņu internetā, un mums izveidojusies muzikāla draudzība. Priecājos, ka tagad viņš pie mums spēlēs Čaikovska Pirmo klavierkoncertu.
Šobrīd jūsu ceļi ar mūsu operzvaigznēm krustojas tikai šeit, Latvijā?
No vienas puses, ņemot vērā Latvijas mērogu, mums ir ļoti daudz labu operdziedātāju, bet pasaules mērogā, protams, mūsu ir maz. Ar Elīnu Garanču uz skatuves nesatiekos, jo viņa dzied belkanto repertuāru, Inga Kalna dzied baroku, kas atkal nav mans, – tāpēc tiekamies tikai koncertos.
Vistuvākais repertuārs varētu būt ar latviešu izcelsmes soprānu Alisu Zinovjevu – Toska, Dezdemona, Leonora. Tomēr viņa apmetusies Itālijā, vada skolu. Satiekamies šeit.
Maskanji operas “Zemnieka gods” koncertuzvedumā būs iespēja satikties mums, trim kursabiedriem no Mediņa koledžas laikiem – Alisa Zinovjeva dziedās Santucu, dziedās arī mana kursabiedre Andžella Goba. Esam uzaicinājuši Jāni Apeini nodziedāt Alfija lomu.
Klāt visam mums vēl ir arī Denīze Uzuna, viena no pagājušā gada Belvederes konkursa laureātēm – viņa dziedās Lolu un piedalīsies arī galā koncertā 28. jūlijā.
Dziedāsiet kopā ar jaunajiem censoņiem koncertā “Dzimuši Latvijā” – esat jau iepazinis šo paaudzi?
Vēl neesmu, bet gaidu ar nepacietību. Dziedāšu kopā ar jauku meiteni no Rīgas Doma kora skolas (Līga Gita Zīriņa. –A. K.).
Esmu ieintriģēts dzirdēt mūsu jaunu paaudzi, man nav plaša priekšstata, kādi viņi ir.
Līdz šim esmu varējis novērtēt tikai Daniila Bulajeva spēli – varu teikt, ka viņam ir brīnišķīga skolotāja, kura noteikti strādā ilgāk par skolas noteiktajām stundām.
No padomju laika mantotā mūzikas skolu sistēma ir viena no retajām labajām tā laika lietām, labākajās Sanktpēterburgas un Maskavas skolu tradīcijās. Jāatceras, ka arī mūsu Jāzeps Vītols nāk no Rimska-Korsakova skolas, ko viņš turpināja šeit. Tāpēc mēs esam tādi.
Mūsu skola joprojām šeit tīrā veidā ir romantiskā skola.
Tomēr, atveroties Eiropas robežām, mēs neesam palikuši zaudētājos.
Piemēram, Latvijas Nacionālais balets ir otrais labākais klasiskais balets pēc Marijas teātra. Šobrīd mūsu jauniešiem ir arī iespēja skatīties un klausīties kaut vai internetā visu, kas notiek pasaulē, un izdarīt savus secinājumus.
Kāds ir jūsu ieteikums jaunajai paaudzei, kas vēlas, iespējams, sekot jūsu pēdas?
Ziniet, kad Latvija tikko bija atbrīvojusies no padomju sloga, mums ļoti modē nāca viss “latviski pelēcīgais”, un mums te, mājās, tas bija ļoti labi un iederīgi.
Bet, ja gribam iziet pasaulē ar augsti paceltu galvu, tad mums vajag tādas ostapenko, rebekas, nelsonus un krēmerus.
Tur nav vietas pelēkai krāsai. Un viena mugurkaula vietā vajag vismaz divus.
Tomēr šoreiz Jūrmalā pārsteigums – vispirms nevis opera, bet “vieglais žanrs”, operete – Lehārs un “Jautrā atraitne” bija jūsu ideja?
Kāpēc ne! Varam nodziedāt vieglu duetu no operetes – gaiša, viegla, publikai patīk. Līga Gita jau pāris gadus ir labi parādījusies Belvederas atlases konkursā Jūrmalā – esmu komisijas priekšsēdētājs, biju viņu ievērojis jau tur. Iesākumā man bija ideja par Dezdemonas un Otello āriju, pēc vecuma mēs abi būtu lieliski piemēroti – viņa ir jauniņa meitene, man pēc četriem gadiem būs Otello vecums. Tomēr saprotu jaunās dziedātājas skolotāju – balss jāsargā, visam savs laiks.
Jūrmalā jūs gaida visai intensīva nedēļa – ierasts operdziedoņa ritms arī lielajos operteātros?
Jā, šī būs diezgan saspringta nedēļa, katru dienu mēģinājumi, arī koncerti – iešu uz visiem, ne tikai tiem, kuros dziedu. Būs jāizmanto iespēja kārtīgi izgulēties, lai varu būt formā.
Jau tagad jokoju – būšu starp mūziku un spilvenu.
Festivāla apstākļi tomēr atšķiras no operdziedātāja rutīnas. Iestudējot operu, tev ir vingrinājumi, mēģinājumi – pāris stundas no rīta, pāris – vakarā, un ir laiks atpūtai. Šeit ir citādi – repertuārs ļoti daudzveidīgs, katram koncertam vajadzīgi vairāki mēģinājumi, vakarā – koncerti…
Nākamā sezona jūs atkal vedīs pāri okeānam, atgriežoties Metropolitēna operā.
Nākamā sezona man sāksies vēl agrāk, jau oktobra beigās Rumānijā – sāksim “Samsona un Dalilas” mēģinājumus Bukarestes Nacionālajā operā, piekritu dziedāt Samsonu pēc mana drauga Štefana Ignata aicinājuma – viņš tur kļuvis par operas direktoru un ļoti lūdza, lai piedalos divās izrādēs par vienas honorāru. Arī turienes opera, tāpat kā mūsu opera, nevar atļauties pilnu honorāru, taču draugu aicinājumam vienmēr piekrītu.
Ko varam gaidīt no “Pīķa dāmas” iestudējuma un jūsu neprātīgā Hermaņa Ņujorkā?
Šis būs fantastiskā režisora Elaišas Mošinska iestudējums – viņš man ir ļoti mīļš režisors jau kopš tās reizes, kad 2013. gadā dziedāju Otello viņa iestudējumā Londonā.
Ārkārtīgi interesanta personība – krievu izcelsmes ebrejs, no tiem cilvēkiem, kas bēguši no Krievijas caur Ķīnu uz Austrāliju, turklāt pēc izglītības viņš ir ne tikai režisors, bet arī psihoterapeits. Tieši tāpēc, domāju, trakā Hermaņa tēma viņam ir ļoti tuva.
Pagaidām esmu redzējis pāris īsus fragmentus no mēģinājumiem, tobrīd biju aizņemts, strādājot pie Borisa Godunova. Tomēr esmu pārliecināts, ka Mošinska izpildījumā būs ļoti labs iestudējums. Hermanis, tā dēvētais krievu Otello, arī man vienmēr ir izaicinājums.
Nākamajā sezonā atgriezīsieties arī pie Otello lomas tepat Eiropā – tā savā ziņā ir kļuvusi par jūsu vizītkarti.
Jā, nākamā gada februārī būs gan Toska Vīnes valsts operā, gan – arī Otello Cīrihē. Bija paredzēts arī Otello Ņujorkā, tomēr, šķiet, finansējuma dēļ to šajā sezonā atlika. Dziedu Otello jau 11 gadus – iznāk puse no mana 22 gadus ilgā skatuves mūža. Tā ir smaga, grūta loma, turklāt tik ilgā laika posmā katru reizi tā jāizcīna no jauna. Un gadās, ka tā ir cīņa nevis ar sevi, bet – režisoriem.
Esmu lomu iedziedājis, zinu tās “metru”, tempu, kuru reizēm inscenējuma dēļ režisors grib mainīt, bet no manis tas prasa lēnāku dziedājumu, vairāk elpas, spēka. Tomēr dziedātājs ir cilvēks, nevis klavieres.
Vīnē reiz biju tik ļoti pārskaities par diriģenta uzņemto lēno tempu, ka pat neizgāju paklanīties publikai.
Nevarēju samierināties arī ar Andreasa Krīgenburga iestudējumu Barselonā – nez kāpēc skatuve izskatījās kā ala, kur gulēt mūkiem, Otello bija paslēpts aiz dekorācijām, bet viss Šekspīra stāsts bija kļuvis par Sīrijas bēgļu epopeju. Tomēr, manuprāt, šis ir stāsts par mīlestību, ļaunumu un greizsirdību. Paldies Dievam, apslimu un tajā nevarēju piedalīties.
Vai operas pasaule mainījusies kopš laika, kad debitējāt Metropolitēna operā?
Jā, martā bija apaļi desmit gadi, kopš 2009. gadā tur dziedāju pirmoreiz. Šobrīd operas pasaule ļoti mainās – mainās paaudzes, notiek direktoru rotācija. Piemēram, Toronto operas direktors pēc diviem gadiem nāks uz Parīzi, Dominiks Maijers no Vīnes valsts operas ir aizgājis uz “La Scala”.
Lielākās pārmaiņas šobrīd vērojamas Itālijā, kur nepietiek finansējuma vairākiem operteātriem.
Ir sajūta, ka operteātri tik tikko savelk galus ne tikai pie mums, honorāri kavējas mēnešiem. Berluskoni laikā finansējums tika pamatīgi apgriezts, un reāli nauda palika tikai vienam teātrim – “La Scala”.
Veronas arēna, kur arī esat dziedājis, gan neuzrāda nekādas krīzes pazīmes.
Tā ir pavisam cita lieta. Viņi strādā tikai vasarā, kad ir ļoti labs, silts laiks. Tas ir unikāls teātris ar 15 tūkstošiem skatītāju vietu, tāpēc arī var atļauties mazākas biļešu cenas – ja katrs samaksās kaut 50 eiro par biļeti, jums vairs nebūs jādomā, ko samaksāsiet orķestrim un dziedātājiem. Protams, turienes iestudējumi ir iespaidīgi, un liela daļa auditorijas tieši tāpēc ir tūristi.
Vai pēc pārmaiņām mūsu Nacionālās operas vadībā varam jūs sagaidīt uz Baltā nama skatuves nākamajā sezonā?
Esam runājuši par Verdi rekviēma atskaņojumu, tomēr laiks rādīs, esam vienošanās procesā. Manuprāt, šobrīd nav īpaši veiksmīgs vadības modelis – trīs cilvēku valde. Tas ir man nesaprotams modelis, kādu pasaulē neesmu redzējis. Ir direktors, kurš atbild par naudu, un muzikālais direktors, kurš atbild par repertuāru, dziedātājiem. Man tuvāka bija sistēma, kāda bija Andreja Žagara un Artūra Maskata laikā. Tagad varam gaidīt un brīnīties.
