Sarunāties ar sevi – vai tas ir normāli? 0
Visticamāk, tev ir gadījies sarunāties ar sevi – domās vai varbūt pat skaļi. Daži tā dara regulāri, un atzīst par labu esam, savukārt citiem rodas jautājums, cik tas ir normāli.
Vai tas varētu būt noderīgi? Vai tieši otrādi – nodarīt ļaunumu?
Vai sarunas ar sevi būtu jāuzskata par psihiskas slimības pazīmi? Pilnīgi noteikti – nē. “Tas ir pilnīgi normāli,” saka psihoterapeite Laura Dabnija. “Patiesībā mēs visi runājam paši ar sevi,” piebalso psiholoģe Veronika Tugaļeva, grāmatas “Māksla runāt ar sevi” autore.
“Jā, kad runājam skaļi, tas izskatās nedaudz dīvaini, bet katram no mums gadījies risināt sarežģītus daudzlīmeņu domu dialogus, mēģinot apjaust dzīvē notiekošo.”
Atceries ikdienas situācijas, kurās runā ar sevi. Piemēram, izejot no mājām, tu skaļi uzskaiti vajadzīgās lietas, kuras varētu aizmirst: atslēgas, maku, lietussargu, tālruni… Vai arī, atgriežoties mājās no darba, atceries nepatīkamo sarunu ar priekšnieku un pie sevis pukojies un paud savu sašutumu.
“Tas ne tikai ir normāli, bet ir arī ļoti svarīgi: no mūsu iekšējā dialoga kvalitātes var būt atkarīga mūsu laime un labklājība,” ir pārliecināta Veronika Tugaļeva.
“Es vienmēr klientiem un lasītājiem skaidroju, kā var palīdzēt sev nomierināties, maigi un gādīgi runājot ar sevi – kā mātei ar bērnu,” pieredzē dalās koučs Šerija Makgregore (Sheri McGregor). “Tas ir labs veids, kā pārslēgties no nemierīgām un trauksmainām domām uz kaut ko pozitīvu.”
Viņa strādā ar pacientiem, kuri zaudējuši kontaktu ar bērniem, taču, pēc viņas teiktā, pozitīva pašiedvesma var palīdzēt ikvienam, kurš atrodas grūtā situācijā.
“Tieši grūtos brīžos mēs visbiežāk sākam runāt ar sevi!
Piemēram, kad mums emocionāla stresa situācijā jāpieņem sarežģīts lēmums vai kad mēs ar grūtībām varam tikt galā ar bangojošām jūtām” skaidro Kembridžas Universitātes valodnieks Itamars Šatss (Itamar Schatz).
Noderīgi runāt ar sevi par ikdienas darbiem
“Skaļi domājot par ikdienas lietām un problēmām, mēs palīdzam sev neaizmirst par kaut ko svarīgu un atvieglojam dažu īstermiņa uzdevumu izpildi,” skaidro Šerija Makgregore.
Piemēram, ja tu nervozē par gaidāmo prezentāciju, nosauc vārdā savas bailes vienatnē ar sevi, ierosini konstruktīvus risinājumus, atgādini sev, cik labi esi sagatavojies. Nepieļauj noskaņošanos negatīvi, tas tikai padziļinās satraukumu.
“Lai padarītu šo vingrinājumu produktīvāku, mēģini sarunāties ar sevi atsvešināti, vēršoties pie sevis otrajā vai trešajā personā,” iesaka Itamars Šatss. Piemēram, ja tevi uztrauc gaidāmā prezentācija, saki nevis “Kāpēc es tā uztraucos?”, bet “Kāpēc tu tā uztraucies?” Pētījumi pierādījuši, ka tāds formulējums palīdz paraudzīties uz situāciju bez emocijām, kas nozīmē, ka ir vieglāk pieņemt racionālu lēmumu.
Pašu lietošanai
Izrādās, ka tendence sarunāties ar sevi saistīta ar apzinātības praksi, kura pēdējos gados kļuvusi ļoti populāra. “Viss sākas ar apzināšanos – mēs sākam pievērst uzmanību, kad paši pie sevis ko murminām,” skaidro Šerija Makgregore.
Grūtos brīžos mūs bieži nomāc drūmas domas, tāpēc var nebūt viegli attīstīt pozitīvas pašiedvesmas ieradumu (un, iespējams, regulāru meditāciju), taču vajadzētu pacensties.
Laura Dabnija iesaka iemācīties runāt ar sevi noteiktā vietā vai noteiktā laikā.
Piemēram, mēģini pateikt sev ko uzmundrinošu pēc stresa situācijām dienā un atzīmē, kas tieši palīdz un kas ne. Šim nolūkam pat vari rakstīt dienasgrāmatu.
Trauksmes zvans?
Daudzi cilvēki domā, ka tā dara tikai psihiski slimi cilvēki. Parasti tas tā nav, taču dažreiz tādas sarunas patiešām liecina par problēmām, it īpaši, ja tās pavada fiziska kaitējuma nodarīšana sev. Tajā gadījumā šos simptomus patiešām var izraisīt emocionāli traucējumi.
Vēl viena satraucoša pazīme – tu pastāvīgi atkārto noteiktas frāzes, mantras vai ciparus un jūti, ka nevari apstāties. Tad derētu konsultēties ar speciālistu.
