Sastindzinātas emocijas 0
Ungāru režisora debitanta Laslo Nemeša filma “Saula dēls” (“Saul fia”) ir viens no šā gada spēcīgākajiem Eiropas kino pieteikumiem, ko pasaulei pirmizrādīja Kannu kinofestivālā un uz Latviju atveda Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Filmu, kurā kinovalodas izvēle un stāsts – viena cilvēka eksistences drāma koncentrācijas nometnē – atrodas perfektā saskaņā un viens otru papildina, arī pēc festivāla būs iespējams noskatīties nedaudzos seansos.
Nemešs holokausta tēmai atradis savu traktējumu un izvēlējies citādu izteiksmes formu. “Saula dēls” rāda nevis holokausta šausmas kā episku vēstījumu, bet gan to, kā cilvēks iemācās emocionāli izdzīvot šādos ekstrēmos apstākļos, noslēpjot jebkāda veida emocionālu izpausmi, izdzīvojot ķermeniski. Nemešs uzskata, ka mūsdienu paaudzes vairs neuztver holokausta traumu kā tādu, kas uz viņiem attiecas personiski, tāpēc viņš vēlējies stāstu stāstīt ar viena cilvēka starpniecību, nenovirzot uzmanību uz plašāku norišu atspoguļojumu – nevis rādīt faktus, bet sajūtas. Viņš nemeklē varoni un neskata kāda reāli izdzīvojušā stāstu, bet mēģina šo vidi, cilvēkus tajā parādīt ļoti dzīvi. Kādā intervijā viņš to raksturo: “Mana filma nav par izdzīvošanu, tā ir par nāves realitāti.”
Sauls ir viens no “Speciālās vienības” (“Sonderkommandos”) darbiniekiem – tiem ebrejiem, kuriem ar nedaudz lielāku uztura devu un dzīvi atsevišķā barakā tika kompensēts darbs pie cilvēku iznīcināšanas. Lai arī šo specvienības darbinieku nāve ar to tika nedaudz attālināta, viņi nebija pasargāti no bojāejas. Tā arī filmā ir divas paralēli ritošas sižeta līnijas: speciālās vienības darbinieki gatavo dumpi, lai varētu uzspridzināt krematoriju un gāzes kameru, iesaistot uzdevumā arī Saulu, un Saula centieni apglabāt gāzes kamerā mirušu zēnu. Lai to izdarītu tradīcijām atbilstoši, viņam tam jāatrod rabīns. Vidē, kur cilvēciskais ir izdzēsts pavisam un dzīvi palikušie pieņēmuši šos spēles noteikumus, Saula rīcība potenciāli gan apdraud apkārtējos, gan draud izjaukt plānoto dumpi. Zēns ir Saula iespēja šajā vietā, kur jebkāda veida humānisms ir izzudis, pierādīt un atgūt tā eksistenci, kā arī vismaz šim zēnam dot mirušajam pienākošos godu. Sauls viņu nosauc par savu dēlu, lai arī tuvākais cilvēks nometnē apgalvo, ka viņam dēla nemaz nav. Simboliski šis zēns kļūst par dēlu, kam dāvāt rūpes un kur rast jēgu turpmākai eksistencei. Notikumi saasinās naktī, kad nometnē tūkstoš cilvēku vietā pieved trīs tūkstošus ebreju, kuriem jāpazūd Aušvices mašinērijā, uzliesmo sacelšanās un Saulam izdodas atrast rabīnu zēna apglabāšanai. Filmā atainotā darbība norisinās ļoti koncentrētā laika posmā – tikai pusotrā dienā, padarot katru darbību nozīmīgu stāsta attīstībā.
Filmas pirmie kadri precīzi parāda formu, kādā tā būs veidota. Skatoties uz nefokusā uzņemtu kadru ar cilvēkiem, kas iet pa zaļu zālienu, un tālāk sekojošiem tuvplāna kadriem ar filmas galveno varoni Saulu, kurš kopā ar citiem dodas uz savu ikdienas darbu krematorijā Aušvices koncentrācijas nometnē, kļūst skaidra filmas estētika. Saula sejas tuvplāns rāda cilvēka fizionomiju, no kuras izdzēstas jebkāda veida emocijas, atstājot pelēcīgu, iekritušu seju. Filmas koncepcija ir bijusi parādīt notikumus no Saula skatpunkta. Nometnes kopskati, gāzes kameras no iekšienes vai cita veida attēli, kas iedarbotos uz skatītāja emocijām, filmā netiek rādīti, jo filmas autora vēlme ir bijusi parādīt šo stāstu no individuāla, viena cilvēka skatpunkta. Un šādi radītais iespaids ir daudz spēcīgāks. Šāds “alas” princips ieturēts arī skaņu celiņā – ir daudz sarunu čukstus, jo tā vāciešu klātbūtnē sarunājas ieslodzītie, attālināti dzirdami kliedzieni no gāzes kamerām, skaidrās un skaļās balsīs atsevišķās epizodēs runā vācieši, bet citādi visu laiku tiek veidots iespaids, ka atrodamies Saulam blakus un fiksējam notiekošo kā viņš, redzam un dzirdam kā viņš, kurš pa nometnes teritoriju pārvietojas ar noliektu galvu.
Trīsdesmit astoņus gadus vecā Laslo Nemeša, kurš pāris gadus strādājis par asistentu pie ungāru kino klasiķa Bela Tāra, debija liecina par nobriedušu režisoru, kurš skaidri zina, ko un kā vēlas parādīt, kā savienot stāstu ar atbilstošiem izteiksmes līdzekļiem. Filma tika uzņemta uz 35 mm kinolentes, izmantojot vienu kameras optiku gan kopplāniem, gan tuvplāniem, tā panākot kadra asuma ierobežotību. Kinolentes lietojums prasīja īpašu disciplīnu no filmēšanas grupas – iepriekš viss tika izmēģināts, lai nofilmētu tieši to, kas nepieciešams, nevis atstājot montāžu kā atkāpšanās ceļu. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem bija nopietni strādāt ar aktieru ķermeņa valodu, lai panāktu iespaidu, ka viņos gāzes kamerās notiekošais neizraisa emocijas, pieņemot, ka viņi šajā darbā strādā jau kādu laiku. Tikpat liela vērība filmā pievērsta valodai, jo nometnē atradās ebreji no dažādām valstīm.
Emocionālā iespaida ziņā “Saula dēla” līdziniece ir Elema Kļimova filma “Nāc un skaties” (1985) par maza zēna pārdzīvoto Baltkrievijā kara laikā 1943. gadā, kad tur ienāca vācu karaspēks, atainojot to ārkārtas un ārprāta stāvokli, kādā nonāk šīs situācijas upuri. Tā ierindojama holokausta filmu būtiskāko darbu vidū – kā Kloda Lancmana iespaidīgajai un apjomīgajai dokumentālajai filmai “Shoah” (1985), kurā daudzu stundu garumā skan intervijas ar nometnēs izdzīvojušajiem, Alēna Renē poētiskajam vēstījumam “Nakts un migla” (1955), Stīvena Spīlberga episkajam stāstam “Šindlera saraksts” (1993) un citām. Filma jau ieguvusi starptautisku atzinību Kannu kinofestivālā, saņemot “Grand Prix”, un tā varētu būt viena no spēcīgākajām “Oskara” pretendentēm labākās ārzemju filmas kategorijā.
Uzziņa
Laslo Nemeša filmas “Saula dēls” tuvākais seanss – k/t “Splendid Palace” 1. novembrī plkst. 15.30.
