Maijas Laukmanes – šobrīd vienas no lasītākajām un arī ražīgākajām latviešu dzejniecēm ‒ dzimtā vieta ir Kandava, viņa nāca pasaulē kā vidējā māsa triju bērnu ģimenē un šobrīd strādā par lasītavas vadītāju Talsu bērnu bibliotēkā. 


Lasītākie

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1

Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115

Lasīt citas ziņas

Pirmie viņas dzejoļi publikai vērtēšanai tika nodoti 80. gadu sākumā. 2003. gadā M. Laukmane ieguva Ojāra Vācieša balvu par literāro darbību. Par spilgtu debiju dzejā bērniem viņa ir arī saņēmusi
Pastariņa prēmiju, turklāt 2010. un 2011. gadā ieguvusi arī Lielo lasītāju balvu kā lasītākā dzejniece Latvijā. Šobrīd M. Laukmane ir arī Talsu tautas nama jauniešu teātra “Jandāls” režisore, kā arī Talsu novada literātu apvienības un Talsu 2. vidusskolas jauno literātu studijas “Vārdotājs” vadītāja.

– Vai dzejotprieks jums jau tika šūpulī ielikts?

Laika prognoze trešdienai – daudzviet Latvijā gaidāmi īslaicīgi nokrišņi

VIDEO. Vēsturiski nozīmīgā Kopenhāgenas ēkā izcēlies pamatīgs ugunsgrēks

VIDEO. Pierobežā regulāri notiek reidi par televīziju

M. Laukmane: – Nē, šūpulī man bija ielikta vienīgi memmītes (tā mēs, trīs māsas, saucām savu vecomāti) pašas šūtā lupatu lelle, saukta par Dorīti. Viss cits nāca… nezinu, no kuras debespuses. No labas literatūras skolotājas, no memmītes dziedātām dziesmām, kas pavēra neredzamas, bet noteikti esošas durvis uz apvāršņa un tēlainības pusi… Tekstiņus īsti pierakstīt sāku tikai vidusskolas vecumā. Pārējais bija skolas sacerējumi un tas, ko literatūras skolotāja lika rakstīt. Paldies viņai par prasīgumu!

– Kāda ir sajūta ‒ būt vienai no lasītākajām dzejniecēm Latvijā?

– Tas ir prieks, jo ‒ vai gan kāds dzejnieks saņemtu šādu atzinību, ja viņa tekstos nebūtu nekā atrodama? Lielā lasītāju balva ir savā ziņā pati skaistākā un vērtīgākā no visām iespējamajām citām balvām.

– Daudz laika un spēku ziedojat jaunās literātu paaudzes audzināšanai. Kāda tā, jūsuprāt, veidojas?

– Priecājos par jauno uzdrīkstēšanos, meklējumiem, par to, ka viņi ir gudri un zinātgriboši, gatavi atklāt un par atklāto priecāties. Un, ja visam klāt ir ne tikai formas meklējumi un skaisti rāmji, bet arī saturs, sirds, debesis un jūra, ne tikai ambīciju seklums, bet skaistas dvēseles dziļums – tad ko gan vēl labāku var vēlēties?

***

lai notiek! atgriezīsimies atpakaļ realitātē – plaksti

vēl pilni zvaigžņu pieskārienu un lūpas tik nesasprēgājušas

kad kādu laiku sacīti nevis pavirši

bet sirdī dzimuši vārdi taču

lai notiek! atgriezīsimies realitātē tikai

neatlaid vaļā vēl manu plaukstu un līdz ikdienas pelēkam kājslauķītim –

lūdzu tieši līdz ikdienas pelēkam kājslauķītim mani pavadi sakot

ka lūpas ilgi vēl nesasprēgās un ka

ne jau reāla aukstuma sirds baidās sev tuvumā – ne jau

reāla

aukstuma

***

no kā pārtikt? visdrošāk no saules gaismas

kad jāpārkļūst viņā pusē ledū saldētiem mirkļiem

un kad roka jau pacelta glāstam taču atkrīt atpakaļ

jūtot īsajā ceļā tik augstus žogus ka nepārkļūt

nepārkļūt nepārkļūt… pietrūkst padoma varēt – no tā tad

pārtikt: visdrošāk no saules gaismas

kad ēnas skrien asas kā žiletes un mirkļi ar maigumu balsī

visi aiz augsta žoga un kad roka bezspēkā

atkrīt atpakaļ –

viena rotas lieta tad paliek: saules sajūta pakrūtē

***

šonakt visas upes ir baltas un cik labi

ka miglai mīksta sirds: apskauj apklāj un silda – šonakt

visas upes baltas visas pļavas baltas tik baltas

ka sirds sāk klusiņām dziedāt par kumeliņu

ar mugurā zvaigžņu segu

šonakt

visas upes baltas un cik labi

ka miglai mīksta sirds – droši ieeju uzticēt savas

smagas domas

migla apskauj un sargā un kad nokļūšu atpakaļ

mūžīgi ejamās krustcelēs –

būšu atkal tik liela miera pilna

ka manu smaguma mirkli lielā pasaule

neredzēs