Dāmas savas zemes sardzē. Kas mudina sievietes stāties zemessardzē? 1
Kopš obligātā militārā dienesta atcelšanas vairākumam Latvijas pilsoņu nav nekādas saistības ar militāro jomu un atliek vien paļauties, ka krīzes situācijā par mūsu drošību parūpēsies profesionālā armija un NATO sabiedrotie. Taču mums ir vēl kāds vērtīgs resurss: vairāk nekā 8000 zemessargu, kas brīvprātīgi ziedo savu laiku, lai apgūtu valsts aizsardzībai nepieciešamās iemaņas.
Apmākusies novembra sestdiena ir laiks, kad vairums no mums labprāt neizietu no mājas, bet ērtāk iekārtotos pie televizora ar tējas krūzi vai kādu stiprāku dzērienu rokās.
Taču bijušajā Skrundas kara pilsētiņā, kas tagad pārveidota par militāro poligonu “Mežaine”, ir sapulcējušies citādi cilvēki, kuri vēlas saturīgi pavadīt brīvo laiku.
Šeit notiek zemessargu mācības, kuru dalībnieki ir gatavi paciest drēgno un mitro laiku, lai apgūtu karavīram nepieciešamās iemaņas.
Pārbaudīt savas spējas
Militārais dienests armijā vai Zemessardzē parasti tiek uzskatīts par vīrišķīgu nodarbošanos, taču gan mūsu armijā, gan Zemessardzē parādās arvien vairāk sieviešu, kas darbojas plecu pie pleca ar vīriešiem. Zemessardzē pašlaik vairāk nekā 15% biedru ir sievietes, kas pilda dažādus amatus.
Šoreiz nolēmām aprunāties ar dāmām, lai saprastu, kas viņas mudinājis kļūt par zemessardzēm.
“Zemessardzē iestājos kopā ar vīru, reizē izgājām pamatapmācību. Mēs ar vīru audzinām piecus dēlus, tādēļ saviem bērniem gribējām rādīt piemēru, ka brīvajā laikā iespējams darīt ko lietderīgu, nevis nodarboties ar muļķībām,” stāsta 38 gadus vecā Helmī no 45. kaujas nodrošinājuma bataljona (Zemessardzes pārstāvji lūdza rakstā neminēt zemessargu uzvārdus).
“Man tā bija iespēja izkāpt no komforta zonas, pārbaudīt savas spējas. Vai izturēšu, kad ir auksti, visapkārt slapjš, virsū mācas nogurums?
Jāsaņemas, lai nesāktu čīkstēt: “Man ir auksti, pārāk smaga soma, es vairs nevaru izturēt!”
Izrādījās, ka varu izturēt vairāk, nekā pirms tam domāju. Zemessardzē iegūtais rūdījums pēc tam ir palīdzējis arī ikdienā, jo tu iemācies nekreņķēties par sīkumiem.”
Līdzīga motivācija bija arī Karīnai (31) no 46. kājnieku bataljona. “Gribēju pārbaudīt sevi; vai varu izturēt šādu pārbaudījumu.” Zemessardzei viņa pievienojās pagājušogad un nenožēlo savu izvēli.
“Agrāk pilsētas svētkos skatījos uz zemessargiem, priecājos par viņiem un domāju, ka varētu arī pati kādreiz pamēģināt. Tad nu vienreiz saņēmos un pieteicos dienestam. Tagad šķiet, ka vajadzēja pieteikties agrāk. Pirms tam man nebija pilnīgi nekādas pieredzes un saistības ar militāro jomu.”
Nekādas diskriminācijas
Cita pieredze ir liepājniecei Initai (35) no 44. kājnieku bataljona, jo viņai gan vīrs, gan brālis ir saistīti ar militāro nozari. “Vienmēr esmu interesējusies par šo jomu, savulaik arī pati gribēju iestāties dienestā, bet nevarēju veselības stāvokļa dēļ.
Tad reiz Liepājā bija pasākums, kur notika arī zemessargu rekrutēšana. Piegāju klāt, nedaudz aprunājos ar viņiem.
Zemessargiem bija izskatīgs instruktors, kurš mani pārliecināja pievienoties Zemessardzei,” smejas Inita. Tagad viņa ir priecīga par savu izvēli; arī veselības stāvoklis ir uzlabojies.
Nacionālie bruņotie spēki pēdējos gados ir saskārušies ar problēmu, ka liela daļa potenciālo karavīru nav piemēroti dienestam, jo viņiem ir pārāk vāja veselība un slikta fiziskā sagatavotība. Mūsdienās vairākums cilvēku nestrādā fizisku darbu, tādēļ nav tik labā formā. Ar to nākas rēķināties arī Zemessardzei.
“Zemessargiem ir nedaudz samazinātas veselības prasības, bet tās nedrīkst būt zemākas, nekā nepieciešams, lai varētu pildīt kaujas uzdevumus,” vēsta Zemessardzes komandieris pulkvedis Egils Leščinskis.
“Līdzīgi ir ar rezerves karavīriem un rezervistiem, kuriem krīzes situācijā nebūs noteiktas tik augstas veselības prasības, kādas tās ir profesionālā dienesta karavīriem miera laikā. Fiziskās sagatavotības prasības zemessargiem ir līdzvērtīgas profesionālā dienesta karavīru prasībām.”
Inita stāsta, ka apmācības laikā instruktors no topošā zemessarga nekad neprasa vairāk, nekā cilvēks spējīgs izturēt.
Zemessardzē nav dzimumu segregācijas; mācību laikā sievietes izmitinātas turpat, kur vīrieši, un pilda tos pašus uzdevumus.
“Mana pieredze rāda, ka Zemessardzē ļoti ciena sievietes; nekad neesmu saskārusies ar jebkāda veida diskrimināciju,” uzsver Inita. Zemessardzes komandieris pulkvedis Leščinskis spriež, ka Latvijai piemērots ir tieši integrētais modelis, jo koncentrēt sievietes vienā vienībā būtu apgrūtinoši un neefektīvi. “Kā ikvienā nozarē arī Zemessardzē ir dažādi amati, un katram, gan vīrietim, gan sievietei, būs vieta, kur izpausties un pilnveidoties.”
Iespēja iepazīties
Kad sievietes precību gados žēlojas, ka Latvijā esot grūti atrast un iepazīties ar “normāliem vīriešiem”, dažkārt dzirdēts ieteikums stāties Zemessardzē, kur netrūkst kārtīgu, fiziski attīstītu vīriešu bez atkarību problēmām. Helmī spriež, ka šī ideja tiešām nav tas sliktākais iepazīšanās paņēmiens.
“Zinu vienu pāri, kas iepazinās tieši Zemessardzē, šobrīd jau ir precējušies un audzina bērniņu. Tu nekad nevari zināt, kādas iespējas tev pavērsies Zemessardzē! Izrādās, ka šeit iespējams atrast arī nākamo dzīvesbiedru.”
Mācību laikā gan neviens neatļaujas flirtēt ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, jo visiem jāpilda kopīgs uzdevums. “Mežā mēs visi esam vienādi; neviens tev nedos kādas atlaides tikai tāpēc, ka esi sieviete,” stāsta zemessardze Karīna. Helmī viņai piebalso, ka Zemessardze iemāca darboties komandā, palīdzēt citiem.
“Nekad nebūs tā, ka vīrieši aizskries pa priekšu, bet sievietes vilksies nopakaļ. Biedri vienmēr tevi pagaidīs; ja nu galīgi nevarēsi izturēt, tad kolēģis paņems un panesīs tavu somu.”
Inita smejas, ka lielākais ieguvums no dienesta Zemessardzē ir apgūtās iemaņas, kas palīdz sapakot čemodānu ceļojumam.
“Ja agrāk man vajadzēja lielo čemodānu, bet tagad pilnīgi pietiek ar mazo. Tu ātri vien saproti, ka patiesībā nevajag ņemt līdzi trīs bikses, pietiek ar vienām. Jo zemessargam katrs liekais priekšmets, kas ielikts somā un jānes uz muguras, nozīmē lieku enerģijas patēriņu. Zemessardzē to ātri vien iemācās.”
Labāk nekā fitnesa zālē
Inita spriež, ka viņai dienests Zemessardzē ir sava veida hobijs. “Lai arī mugurā ir 15 kg smaga soma un rokās ierocis, es to uztveru kā atpūtu. Brīvajā laikā kāds varbūt apmeklē fitnesa zāli, bet es izvēlos dienestu Zemessardzē. Tikpat labi es varētu nodarboties ar ko citu, piemēram, trenēties maratonam, taču Zemessardze paver daudz plašākas iespējas. Un mācības man ir kā atslodze no sadzīves un ikdienas rutīnas.”
Helmī stāsta, ka mācību laikā cenšas mazāk ēst un apvienojumā ar kustībām svaigā gaisā pēc tam ir ļoti patīkams rezultāts. “Pirmdienas rītā uzkāpju uz svariem un priecājos par katru nomesto kilogramu!”
Inita norāda vēl uz kādu Zemessardzes priekšrocību: “Šeit varu satikt interesantus cilvēkus no pilnīgi dažādām dzīves jomām: plecu pie pleca dienē viesmīlis, elektriķis, pašvaldības darbinieks. Tādējādi iespējams iegūt plašus sakarus. Arī pašā Zemessardzē iespējams darboties ļoti dažādās specialitātēs: tu vari dienēt kājniekos, sakarniekos, izlūkos, pretgaisa spēkos, mums ir arī Kiberaizsardzības vienība, kur iesaistīti datorspeciālisti. Ja tu esi zemessargs, tas nenozīmē, ka obligāti jāņem rokās automāts un jāskraida pa mežu.”
Inita skaidro, ka miera laikā Zemessardze pilda ne tikai militārus uzdevumus.
“Mums ir arī daudz civilo funkciju, kas saistītas ar palīdzību iedzīvotājiem. Zemessargiem ir nodrošināts ekipējums, lai piedalītos pazudušo cilvēku meklēšanā, mežu ugunsgrēku dzēšanā, plūdu seku novēršanā utt.”
Inita atceras, ka viena no pirmajām operācijām, kurā viņa piedalījusies Zemessardzes sastāvā, bija Liepājā pazudušā zēna Ivana Berladina meklēšana. “Tas bija emocionāli ļoti smagi, jo man pašai bija dēls šādā vecumā.”
Vai viņa ir domājusi arī par pārkvalificēšanos uz profesionālo militāro dienestu? “Sievietei tas nav tik vienkārši, jo vispirms jādomā par ģimeni, bērniem. Zemessardze man ir labākā alternatīva. Šeit vadība rēķinās, ka vairumam zemessargu ir ģimene un pilnas slodzes darbs.”
Lai sieva “nezāģētu”
Saeima šogad pieņēma grozījumus Darba likumā, kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī un varētu atvieglot zemessargu atbrīvošanos no darba, lai piedalītos mācībās.
Likums paredz, ka zemessargam būs tiesības prasīt, lai darba devējs viņu reizi gadā ne vairāk kā piecas darba dienas pēc kārtas atbrīvo no darba pienākumu veikšanas.
Šajā laikā zemessargs varēs piedalīties mācībās, saņemot par to atlīdzību. Darba devēja izdevumus kompensēs Nacionālie bruņotie spēki. Tāpat grozījumi paredz, ka zemessargi varēs saņemt transporta kompensāciju par nokļūšanu līdz dienesta vietai. Ja zemessargs sekmīgi piedalījies Zemessardzes uzdevumu pildīšanā vairāk par 30 dienām gadā, viņam varēs izmaksāt kompensāciju, kas nepārsniedz profesionālā dienesta karavīra mēnešalgu.
Karīna ikdienā strādā aptiekā un priecājas, ka darba devēja attieksme ir ļoti pretimnākoša. “Šobrīd varu viegli apvienot savu darbu un dienestu Zemessardzē. Vienmēr varu palūgt kādu brīvdienu, lai tiktu uz mācībām. Priekšniece pēc tam interesējas, kā man gājis, ļoti atbalsta manu izvēli.”
Zemessargu dzīvesbiedri dažkārt žēlojas, ka brīvdienās viņi ir prom no mājām, bet Helmī iesaka zemessargu sievām pašām stāties Zemessardzē.
“Ja mans vīrs viens pats būtu iestājies Zemessardzē, es droši vien viņu “zāģētu” un burkšķētu, kādēļ viņš brīvdienās nepavada laiku kopā ar ģimeni, bet dodas uz kaut kādām mistiskām mācībām. Tagad es viņam neko nepārmetu, jo pati zinu, kas tur notiek un kādēļ tas ir vajadzīgs.”
Helmī ar vīru cer, ka viņu piemērs iedvesmos arī dēlus pavadīt brīvo laiku lietderīgi. “Ģimenē ir vajadzīga stingrība, lai bērni neizaugtu par gļēvuļiem.
Es gribu, lai mani dēli izaugtu par kārtīgiem vīriešiem, kas paši māk sakopt istabu un uztaisīt sev ēst, nevis gaida, ka sieviete visu izdarīs viņu vietā.
Vecākais dēls jau ir pusaudzis, un mēs cenšamies viņam skaidrot, ka jebkurai izvēlei dzīvē ir būtiskas sekas. Piemēram, ja jaunībā sadarīsi kādas muļķības, pārkāpsi likumu, tad pēc tam tev daudzas durvis būs aizvērtas. Arī dienests Zemessardzē vairs nebūs iespējams, jo par zemessargu nevar kļūt persona ar sodāmību. Manam vīram ir draugi, kas tieši šī iemesla dēļ nevar iestāties Zemessardzē, jo viņu biogrāfijā bijis kāds traips: dzērumā izraisīts kautiņš vai kas tamlīdzīgs. Tagad viņi to nožēlo, bet neko vairs nevar mainīt.”
Nevarēs palikt malā
Zemessargu rindās sevišķi liels pieplūdums bija pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, kas daudziem lika aizdomāties par Latvijas drošību un savu ieguldījumu tajā. “Protams, es ceru, ka apgūtās karadarbības iemaņas nekad nenāksies izmantot praksē, bet ja nu gadījumā pienāks “X stunda”, zemessargi būs tikai ieguvēji. Domāju, ka šādā situācijā neviens nevarēs palikt malā, bet zemessargi jau būs apguvuši iemaņas, kas nepieciešamas ārkārtas situācijā,” stāsta Helmī.
Zemessargiem gan ir jāpakļaujas savu komandieru un valsts politiskās vadības lēmumiem, un Latvijai šajā ziņā ir bēdīga pieredze.
1940. gadā mums bija spēcīga Aizsargu organizācija ar vairāk nekā 60 000 biedriem: 32 000 aizsargi, 15 000 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Taču valsts vadība nolēma nepretoties okupācijai, un liela daļa aizsargu pēc tam kļuva par padomju represiju upuriem. Vaicāta par savu rīcību līdzīgā situācijā, zemessardze Inita spriež: “Es kā zemessargs esmu devusi zvērestu savai tautai, apņemoties sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību. Tas nozīmē, ka pirmkārt esmu atbildīga savas tautas priekšā, un šī atbildība ir lielāka par valdības lēmumiem.”
Latvijā pašlaik ir ap 8300 zemessargu; līdz 2022. gadam šo skaitu plānots palielināt līdz 9500, bet līdz 2027. gadam valsts aizsardzībā būtu jāiesaista līdz pat 12 000 zemessargu. Zemessardzes komandieris pulkvedis Leščinskis gan uzsver, ka valsts aizsardzība balstās ne tikai uz zemessargiem. “Aizsardzības uzdevumu izpildi plānots nodrošināt, iesaistot profesionālā dienesta karavīrus, zemessargus, rezerves karavīrus un rezervistus, kas ir stipri lielāks skaitlis.”
Saskaņā ar Valsts aizsardzības koncepciju bruņotie spēki miera laikā uztur ap 17 500 karavīru: 8000 zemessargu, 6500 profesionālā dienesta karavīru un 3000 rezerves karavīru.
Taču daļa drošības ekspertu uzskata, ka arī šāds skaits ir nepietiekams, lai atturētu iespējamo agresoru.
Piemēram, nesen publicēts ASV drošības pētnieka profesora Ričarda Hukera ziņojums “Kā aizstāvēt Baltijas valstis”, kurā secināts, ka Baltijas valstīs ar kopējo iedzīvotāju skaitu seši miljoni kaujas gatavībā ir tikai 22 000 pilsoņu. Salīdzinājumam: Izraēlas armijā ir 176 000 karavīru un vēl 465 000 iespējams piesaistīt mobilizācijas gadījumā. Hukers min arī dažus piemērus no vēstures: Latvija savā Neatkarības karā 1919. gadā iesaistīja ap 70 000 vīru, Igaunijas armijā tolaik bija ap 80 000 karavīru, savukārt 1939. gadā Somija, lai nosargātu savu neatkarību Ziemas karā, spēja mobilizēt pat 300 000 karavīru.
Pēc profesora Hukera domām, lai Baltijas valstis varētu palielināt ārkārtas situācijā pieejamo karavīru skaitu, nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu, kura ilgums varētu būt divi gadi. Šādas idejas ir izskanējušas arī Latvijā, tomēr politiskā vadība uzskata, ka lietderīgāk ir paļauties uz profesionālās armijas spēkiem un NATO partneru palīdzību. Lai gan Latvijas vēsture rāda, ka par savu drošību pirmkārt jārūpējas mums pašiem.
Uzziņa
Zemessardzē uzņemto skaits
Avots: Zemessardze
2010: 404
2011: 649
2012: 823
2013: 481
2014: 815
2015: 1210
2016: 981
2017: 952
2018: 955
Kā kļūt par zemessargu
Zemessardzē tiek uzņemti Latvijas pilsoņi vecumā no 18 līdz 55 gadiem ar atbilstošu veselības stāvokli. Zemessardzē nevar dienēt personas, kas jau ir profesionālā dienesta karavīri vai strādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs. Par zemessargu nevar kļūt personas, kas sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem. Plašāku informāciju par pievienošanos Zemessardzei iespējams saņemt pa tālruni 1811 vai rakstot uz e-pastu [email protected]
