Jānis Andersons. Savējais slovāku zemē 0
Latvijas hokejists Jānis Andersons (32) spēlējis dažādu valstu klubos – Zviedrijā, Čehijā, Ukrainā, Vācijā. Ar Rīgas “Dinamo” apceļojis KHL āres, bet pēdējās piecas sezonas aizvadījis Slovākijā, kur nodibinājis ģimeni.
“Kad ierados, nebija doma, ka uz tik ilgu laiku, bet esmu pieradis un man patīk. Cilvēku mentalitāte saprotama, līdz Latvijai nav tālu, tāpat Čehija, Vācija un Austrija rokas stiepiena attālumā. Slovākijā mani uzņem kā vietējo, valodu zinu un šobrīd neskaitos leģionārs, jo tik ilgi te esmu spēlējis. Tiesa, tagad šo noteikumu grib mainīt,” stāsta Jānis Andersons.
Cik valodas zini?
J. Andersons: Latviešu, slovāku, čehu, krievu, angļu. Zviedru? Kad dzirdu, mazliet atceros, bet vajadzētu tur padzīvot, lai atjaunotu valodas prasmi. Nav grūta, taču 13 gadus neesmu lietojis. Trijās Zviedrijā aizvadītajās sezonās apguvu diezgan labi, jo pirmajā gadā gāju skolā, un bija individuālie zviedru valodas kursi. Tiesa, visi apkārt runāja angļu valodā.
Kurā pilsētā ar ģimeni dzīvojat?
Šosezon spēlēju Novezamkos, bet esam nobāzējušies Zvolenā. Ar līgavu Dominiku iepazināmies manā pirmajā sezonā Slovākijā – ar komandas biedra palīdzību painteresējos, vai varam kontaktēties, un viņa bija priecīga, ka neesmu no tiem, kas feisbukā uzraksta tradicionālo “Čau, kā iet?” Iesākām lēnām, kā nekā esmu ārzemnieks, bet nu jau jūlijā dēlam Janim būs divi gadi. Ļoti aktīvs – ierauga nūju un bumbu, un tad iet vaļā. Vai kāds televizors arī sadauzīts? Nē, nav gan.
Tad tāds prātīgs, būs tēvā atsities.
Cerams, ka tikai daļēji, es varētu būt mazliet neprātīgāks. Ja esi trakāks, sportā ir vieglāk. Man ir iedzimta atbildība pret to, ko daru, dažbrīd pat pārāk liela, kas savā ziņā traucējis. Vienaldzīgākiem sportistiem ir vienkāršāk – aizskriet uz priekšu un nedomāt, kas ir aizmugurē.
Kura hokeja skola man tuvākā? Esmu pielāgojies katrai vietai, Zviedrijā bija daudz slidošanas, ātrs hokejs. Slovākijā ir tehniskāks, lēnāks hokejs, bet nav jau 180 grādu atšķirības, visi māk slidot, piespēlēt un mest. Vietējā līga kļūst kvalitatīvāka, atgriežas spēlētāji no KHL un NHL, un ap viņiem daudz spējīgu jauno. Mārketinga puse mazliet pieklibo, līdzjutēji to kvalitāti neapzinās, un palicis rūgtums no Bratislavas “Slovan” pāriešanas uz KHL, kas vietējai līgai stipri iegrieza. Baumo, ka atgriezīsies.
Dzirdēts, ka Slovākijā klubi bieži paliek hokejistiem parādā. Finansiālā puse sāk nostabilizēties?
Kā kurā klubā, bet stabilizējas. Ir klubi, kas vilcina algu izmaksas, bet tie nevar dabūt licenci nākamajai sezonai, ja līdz jūlija beigām nav samaksāti parādi. Man arī bijušas nelielas problēmiņas, bet tiek risinātas. Jārēķinās, ka tāda situācija var pienākt.
Vai Čehijā hokeju mīl stiprāk nekā Slovākijā?
Jā, noteikti, turienes līga ir soli priekšā, uz spēlēm nāk vairāk skatītāju. Slovākijā hokeju, protams, mīl, pasaules čempionāta laikā notiek liela fanošana. Grūti pateikt, kurš valstī ir pirmais sporta veids – futbols un hokejs ir diezgan līdzīgās pozīcijās.
Esi piedalījies sešos pasaules čempionātos. Kurš visvairāk iekritis atmiņā?
Droši vien Zviedrija 2012. gadā, jo es tur biju spēlējis juniora gados. Bet visi bija diezgan līdzīgi, daudz jau netiku pie spēlēšanas.
2012. gadā mačā pret zviedriem tu saņēmi labākā spēlētāja balvu un galvenā trenera Teda Nolana atzinību.
Droši vien tā arī ir spēle, kurā jutos vislabāk un izbaudīju katru mirkli. Zaudējām, un tas nekad nav patīkami, bet bija prieks uzspēlēt, zviedriem bija ļoti laba komanda – Daniels Alfredsons un citas zvaigznes. Nolans bija labestīgs treneris. Daudziem viņš likās savdabīgs, komplektēja komandu ar savu domu gājienu. No tehniskā viedokļa, iespējams, man čempionātā nemaz nebija jābūt, bet viņš uzskatīja, ka esmu tai lomai īstais spēlētājs un vienalga, ko citi saka. Man tas bija pluss, bet varēja just, ka kādiem tas nepatika.
Kurā komandā tev bijis labākais līgums?
Rīgas “Dinamo”, kur gan pie spēlēšanas tiku maz, un psiholoģiski tas nebija viegli. Neprasīju treneriem, kāpēc neiekļauj sastāvā. Varbūt vajadzēja būt drošākam un mēģināt atrisināt problēmu, bet es vienmēr uzskatīju – ja vajadzēs, tad iekļaus, acīmredzot neizpildu to, ko no manis sagaida. Izbaudīju katru uzvaru, bet nejutu, ka esmu pielicis savu roku.
Vēl ceri, ka kādreiz Latvijas izlases treneri paskatīsies tavā virzienā?
Vienmēr, kad saukuši, esmu ieradies. Tas ir liels gods spēlēt valsts izlasē. Treneri zina, kā spēlēju, un viss atkarīgs no viņiem.
Kur spēlēsi nākamajā sezonā?
Šeit grib ieviest kārtību, ka “importi” būs visi ārzemnieki neatkarīgi no tā, cik ilgi esi spēlējis Slovākijā. Līdz ar to mainīsies klubu prioritātes. Gribētu palikt tepat, ģimenei būtu vieglāk, bet ar Dominiku esam runājuši, ka nav problēmu pāris gadus uzspēlēt ārzemēs, jo mazais vēl tādā vecumā, ka varam visi kopā aizbraukt.
