Senā mūzika izskan Rundālē 0
Pēc triju dienu koncertiem Rīgā, Lestenē, Viļakā, Mazajā Mežotnes pilī un visbeidzot Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā beidzies XIX Starptautiskais senās mūzikas festivāls. Tajā arī šogad uzstājās prasmīgākie un aktīvākie 18. gadsimta un senāku laikmetu skaņumākslas interpreti no tālākām ārzemēm, Latvijas un citām Baltijas valstīm.
Tas attiecināms arī uz pēdējiem diviem festivāla koncertiem, kur vienojošais akcents bija orķestra mūzika augstu novērtētu itāļu solomākslinieku vadībā – Rundāles pils Baltajā zālē publika sagaidīja vijolnieku Enriko Onofri un kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, savukārt festivāla noslēgumā Rundāles pils dārzā sadarbību ar kamerorķestri “Kremerata Baltica” turpināja čellists Mario Brunello. Uzreiz jāteic, ka Enriko Onofri priekšnesums uzskatāms par vienu no izcilākajiem senās mūzikas koncertiem, kādi Latvijā bijuši pārskatāmā pagātnē, un arī Mario Brunello uzstāšanās nelika vilties.
“Sinfonietta Rīga” ar baroka vijolnieku un atskaņojuma vadītāju Enriko Onofri priekšgalā uz Rundāli bija atvedusi programmu “Itāļu baroka šedevri” – Arkandželo Korelli te pārstāvēja divi concerto grosso, bet Antonio Vivaldi – trīs instrumentālie koncerti un simfonija stīgu orķestrim, visu noslēdzot Frančesko Džeminiāni variācijām par Korelli tēmu.
Solistam veidojot spriegu un saliedētu saspēli ar pavadošo ansambli, šīs mūzikas lasījumi izcēlās ar vislabākajām kvalitātēm – loģiska mākslinieciskā dramaturģija šeit apvienojās ar radošu skatījumu uz kanoniskām 18. gadsimta partitūrām, turpretī tempa un metroritma precizitāte – ar žilbinošiem kontrastiem un fascinējošu izteiksmes brīvību.
Par vienu no lielākajām priekšnesuma veiksmēm saucama solista prasme apvienot autentisku baroka laikmeta skaņ- veides un interpretācijas modeli ar suverēnu, tikai viņam vien raksturīgu emocionālo pasauli, un tādējādi, pilnībā saglabājot priekšstatu par Korelli un Vivaldi laika vijoļspēles raksturu un iedabu, Onofri muzicēšanā skaidri iezīmējās koša, piepildīta un dziedoša vijoles skaņa, trauksmaina virtuozitāte un impulsīvi radošās domas pavērsieni. Netrūka ne īpaši tēlaina lirisko ainu izklāsta, ne arī vērienīgu dramatisku kāpinājumu. Līdz ar to katra komponista muzikālo individualitāti solists un orķestris atklāja atšķirīgā gaismā – Korelli daiļradē tika akcentēts tās cēlais aristokrātisms un semantiskā daudznozīmība (kas izpaudās arī Džeminiāni skaņdarbā), turpretī Vivaldi skaņumākslā – tās emocionāli saspringtā aktivitāte ar pastorālām ainavām un neatkārtojami cilvēciskām jūtu izpausmēm lēno daļu atelpas brīžos. Kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” arī šajā koncertā izpaudās kā spožs baroka ansamblis, lielākos nopelnus te dalot Agnesei Kanniņai-Liepiņai un Kārlim Klotiņam, taču sevišķa koncentrētība un aizrautība bija jūtama ikkatra orķestra dalībnieka spēlē, visiem “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem pārliecinoši sekojot Enriko Onofri krāšņajam un strauju, pēkšņu pārsteigumu caurstrāvotajam mūzikas pulsam. Īsi sakot – Rundāles pilī dzirdētais priekšnesums uzlūkojams par ideālam tuvu Korelli un Vivaldi daiļrades interpretācijas paraugu, un jācer, ka tas nepaliks vienīgais.
Senās mūzikas festivālu noslēdza “Kremerata Baltica” uzstāšanās ar čellistu un atskaņojuma vadītāju Mario Brunello, Rundāles pils dārzā klausītājiem sniedzot divdaļīgu programmu, kur pirmajā daļā skanēja Georga Filipa Tēlemaņa un Luidži Bokerīni darbi, bet pašā finālā – Jozefa Haidna opusi.
Solista spēli te varēja novērtēt Bokerīni Trešajā čella koncertā un Haidna koncertā čellam ar orķestri Do mažorā, kur Mario Brunello veidoto interpretāciju labākās īpašības atklājās gana spilgti – abu partitūru lasījumiem piemita mērķtiecīga dramaturģiskā arhitektonika, izteiksmīgs, niansēts un visā instrumenta diapazonā vienlīdz piesātināts tonis un kontrastains mūzikas ritējums.
Savukārt priekšplānā esot tieši orķestrim, “Kremerata Baltica” Haidna skaņumākslas daudzpusīgos rakursus iedzīvināja komponista stīgu kvarteta sol minorā no 74. opusa pārlikumā plašākam sastāvam, atraisīti un enerģiski atainojot mūzikas dramatiskās norises, dejiskos motīvus un introvertos tēlus. Orķestra muzicēšana gan šajā skaņdarbā, gan arī pavadījumā solistam pārliecināja ar izkoptu tembrālo spektru, harmoniski līdzsvarotu māksliniecisko izjūtu gammu un stilistiski vienotu redzējumu, visa koncerta gaitā apliecinot jau iepriekš zināmo “Kremerata Baltica” profesionalitāti un spēju veiksmīgi sadarboties ar solistiem.
Jāteic, ka koncerta repertuārā bija rodami arī vairāki pārsteigumi – pie tiem piederēja Tēlemaņa svīta “Dons Kihots” kā viens no retajiem literāra darba atspoguļojumiem instrumentālajā mūzikā pirms 19. gadsimta un Luidži Bokerīni cikls “Madrides ielu naktsmūzika”, kas dāvāja kolorītu un ticamu priekšstatu par vidi, kurā komponists dzīvoja un strādāja. Tomēr festivāla noslēgums atstāja arī jautājumu par to, cik lielā mērā šie skaņdarbi vispār piederīgi pie senās mūzikas, kas, kā pieņemts, beidzas līdz ar atskaņotāju un klausītāju kādreiz piemirsto baroka laikmetu. Pretstatā tai Jozefa Haidna darbi vienmēr atradušies standartrepertuārā, un tas pats patiesībā attiecināms arī uz Bokerīni laikā baroku sen pārdzīvojušo spāņu komponista daiļradi. Varbūt nākamreiz Rundāles pilī notiekošajos instrumentālās mūzikas koncertos atskaņotāji atcerēsies par renesanses un viduslaiku mākslu, un tas arī daudz precīzāk atbilstu Senās mūzikas festivāla nosaukumam un oriģinālajai iecerei.
