Senākie latviešu zemnieku rituāli: pakārtoti saules ceļam! 0
Avots: Aiva Kalve, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Zāļu diena, vasaras saulgrieži, Līgovakars, Jāņi… Latviešu zemnieka ikdienas darbi un svētku svinēšana allaž bijusi pakārtota saules ceļam. Tas nav priekšnesums vai koncerts! Tie ir svētki visiem sanākušajiem, un no katra paša ir atkarīgs, cik aktīvi piedalīties, izdzīvot saulgriežu tradīcijas, dziedāt, dejot, meklēt papardes ziedu, sagaidīt saulīti uzlecam.
Saules enerģijas laiks
Vasaras saulgrieži jāsvin tad, kad iestājas vasara, aptuveni ap 20. jūniju. Laiku un notikumus no 19. līdz 21. jūnijam sauc dažādi, taču patiesībā tas ir dabas vislielākās aktivitātes laiks, kad saule debesjumā uzkāpusi visaugstākajā punktā, kad augos sakoncentrējies viss augšanas spēks un tiem piemīt lielākā bioloģiskā enerģija, kad zemes un kosmosa enerģija saslēdzas neredzamā, taču jūtamā ķēdē.
Pāvests Gregorijs 1601. gadā pasludināja 24. jūniju par Jāņa Kristītāja dienu. Tad kungs un baznīca atvēlēja svētkus svinēt, un brīvs laiks tika dots 24. jūnijā. Lai kāds arī datums bija, visi zināja, ka pirms Jāņiem jāpabeidz visi svarīgie darbi – dārziem jābūt izravētiem, sētai sakoptai, istabām izrotātām, tīram kreklam mugurā (tradicionāli sestdien bija pirts vakars, bet tieši Jāņu vakarā gāja uz pirti, veicot arī dažādus rituālus).
“Mūsmājās tiek svinēti gan saulgrieži, gan Jāņi,” saka Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa. Piedaloties Ilgas Reiznieces rosinātajā akcijā Piedzīvosim Jāņus, pieliekot klāt zināmās tradīcijas, to visu īstenot varēja savā sētā Jaunpiebalgā. “Ar laiku izveidojās noteikti rituāli. Mūsmājās ierodas draugi un radi, kuri paši palīdz radīt šos svētkus. Gan atved cienastu, gan piedalās pušķošanā. Sievas un meitas plūc puķes, vīri un puiši brauc pēc meijām. Pēc kopīgām pusdienām gatavojas svētku vakaram – cep pīrāgus, uzsien kādu ātro sieru.”
Pirmajos gados tautastērpu nav bijis, bet ar katru gadu līgotājiem kāds tautastērpu elements nācis klāt. Rūtai Kārkliņai pašai vispirms bijuši rūtaini brunči. Puišiem balti krekli gan ir. Tad visi fotografējas. Sētā skan bungas. Jāņabērni iziet it kā goda apli, ieskatoties arī dārzā, viss tiek aplīgots.
Pavadīt un sagaidīt sauli
Kalna Ķeiķu pagalmā Jāņos ir vairāki ugunskuri. Pirmo dēvē par senču ugunskuru un iededz, saulītei norietot.
“Agrāk tur bijusi smēde. Uz akmeņiem tiek uzlikts zieds – tiešā un pārnestā nozīmē. Ziedota var tikt maize, ūdens. Kad pirms sešiem gadiem nojauca veco klēti, šajā ugunskurā simboliski sadedzināja ēkas konstrukcijas kokus. Tas bija ļoti emocionāli. No nelielā ugunskura ejam pie lielā ugunskura. Un jāatceras, ka jāņugunī nedrīkst neko ne vārīt, ne cept,” atgādina tradīciju zinātāja.
Lielajā ugunskura vietā ir iezīmētas debespuses un ir Saules vārti. Jāņugunij jādeg līdz saules ausmai, un jaunākie ģimenes locekļi uztur spožu liesmu visu nakti. Pat lietus laikā uguni iededzina un nes uz veco krāsni mājās. Sākumā dzied Jāņu dziesmas, tautasdziesmas, ap ugunskuru iet rotaļās, danco, bet no rīta jau skan ģitāra. Kurš grib, dzer alu, ko līdzi paņēmis. Rūta no iesala ekstrakta, pievienojot mazliet rauga, taisa gardu dzērienu. Ja kāds grib, iet pirtī, jo tā tiek kurināta.
“Lai iet kā iedams, var aizmigt, bet labi, ja pamostas līdz ar saullēktu,” – tā par negulēšanu Jāņu naktī saka Rūta Kārkliņa. Viņu ģimenē Rūta naktī iejauc pankūku mīklu, bet vīrs no rīta tās cep. Otrajā dienā Jaunpiebalgā ciemojas pie kaimiņiem.
Senču simboli
Jāņuguns gada īsākajā naktī nodrošina gaismu, lai tumsas nebūtu vispār. Tāpēc agrāk uguni vienmēr cēla augstā kalnā – ticējumi vēsta, ka svētība sētai bija daudz lielāka, ja gaisma redzama tālu no visām pusēm. Ja no viena kalna varēja ieraudzīt vairākas jāņugunis, vieta bija iesvētīta labai dzīvošanai. Ugunskurs – gaismas un tumsas cīņa. Tas jākur, saulei rietot, un jāuztur līdz saules lēktam.
Tīrām, pušķojam un svinam
Jau nedēļu pirms Jāņiem visiem mājas kaktiem jābūt iztīrītiem – ja tā nav, par pušķošanu nevar būt ne runas. Kādi te vairs svētki? Tāpat dārzā visam jābūt sakoptam un izravētam, lai augtu godam līdz ražai. Ne tikai Jāņos, arī citos svētkos būtiska ir secība – vispirms tīrīšana, tad pušķošana un tikai pēc tam svinēšana.
Ziemas apģērbs, palagi un segas jāpārcilā un kārtīgi jāizvēdina. Krāsainie izstrādājumi jānoliek paēnā zem kādas lapotnes, lai neizbalē. Veļa jāmazgā dilstoša mēness pēdējās dienās, lai visi netīrumi aizskalojas prom.
Pēc tīrīšanas nāk pušķošana – vīriem jau rīta agrumā jādodas uz mežu pēc meijām, lai vārtus, sētas stabus un visas ēkas godam izpušķotu. Agrāk mājā visas sijas apspraudīja ar meijām, ozolu un liepu zariem, istabas durvis gan no ārpuses, gan iekšpuses pušķoja ar meijām. Kūtīs un staļļos pamīšus iesprauda arī nātres un dadžus pret ļaunajiem spēkiem – ne tikai labās zālītes, bet arī nezāles ap Jāņu laiku ir visbriesmīgākās, asākās un nejaukākās, tātad iedarbīgākās.
Sētas pušķošanai ar ozolu un bērzu meijām ir sava jēga. Tā ir aizsardzība pret ļaunumu, skauģiem, raganām, burvjiem. Ļaunuma atvairīšanai pie durvīm piesprauž arī pīlādža zaru, kurā iegriezta krusta zīme. Lai mājas būtu pasargātas no visa ļaunā, pie durvīm vēl liek dadžus un nātres.
Jāņuzāles ienes istabās, uz tām Jāņu naktī guļ. Grīdu nokaisa ar kalmēm – ne tikai pret blusām, bet arī lai labi un svaigi smaržo. Nākamajā dienā istabas neslauka, lai no mājas neizslaucītu svētību. Meijas jāuzglabā līdz nākamajiem Jāņiem. No zariem griež pirtsslotas, meijas rudenī var apspraust visapkārt laukam, lai putni neizēd sējumus. Jāņuzāļu novārījumā ieteicams mazgāt bērnus, lai viņi būtu veseli un augtu lieli.
Katrai zālītei un puķei ir brīnumains spēks
Paaudžu paaudzēs krātajā tautas gudrību pūrā atrodams ne mazums liecību par to, ka katrai vasaras saulgriežu laikā plūktai zālītei ir īpašs spēks, burvestība, maģija.
Dienu pirms Jāņiem dēvēja par Zāļu dienu, jo tad ievāca ziedus un augus, jāņuzāles pina vainagos – puišiem no ozola lapām, meitām no ziediem, bieži arī no liepas.
Ja kādam vēlēja labu, deva pušķi vai lika vainagu. Tos izmantoja gan pašiem, gan telpu pušķošanai, gan lopiņiem. Ticējumi ir dažādi. Pinot vainagu, nesarunājas, bet domā. Tur jau ir meditācija (vai to tā saucam vai ne) un rituāls. Skaistums ir dažādībā. Ozollapu vainagi tika vīriešiem, saimniekiem.
Par visīstākajām jāņuzālēm uzskata madaras, dzeltenzilos nārbuļus, balto un sarkano āboliņu, suņuburkšķus, dedestiņas, baldriānus, arī jānīšus. Vainaga pīšanā īpaši vērīgām jābūt jaunām meitām, kurām sava galvas rota noteikti jādarina no trejdeviņiem ziediem. No katra auga pa trim ziediņiem liek kopā un pin ciešā pīnē, pamīšus kārtojot ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Visus ziedus vāc, iebrienot pļavā, sperot deviņus soļus uz priekšu un plūcot to, kas acu priekšā, līdz vainags gatavs.
Pilna vaļa radošajai fantāzijai
Raspodiņš – dvēseles tīrībai, asinszāle – veselībai, spēkam, margrietiņas – kaislībai, piparmētra – aizsardzībai, biškrēsliņš – ilgam mūžam, vanagzirņi – mīlestībai, sarkanais āboliņš – uzticībai, magone – auglībai un veiksmei, rozes – kaislīgai mīlestībai, jasmīni – viediem sapņiem, bazilika zariņš – ļaunuma atvairīšanai, kumelītes – garīgajai veselībai, un kur vēl zilie zvaniņi, vērmeles, madaras, vīgriezes, dzirkstelītes, smilgas…
