Foto – MārtiņšOzers

Senās mūzikas festivāls notur kvalitātes latiņu 1

Ar bagātīgu koncertprogrammu triju dienu garumā Starptautiskais senās mūzikas festivāls 2016. gadā noticis divdesmit otro reizi.

Reklāma
Reklāma

Labs balanss

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Tikai trīs dienas, un viss jau galā, taču muzikālo norišu tik daudz, ka vienam cilvēkam tās visas noklausīties ir tikpat kā neiespējami. Festivāla struktūra tāda pati kā iepriekšējos gados – vispirms koncerti Rīgas baznīcās, bet noslēguma dienā mūziķi klausītājus sagaida Rundāles pilī, pēdējam priekšnesumam izskanot jau uz robežas ar pusnakti. Un arī šīgada Senās mūzikas festivāla māk­slinieciskie rakursi vēsta, ka tā organizētājiem izdevies uzturēt balansu starp labi zināmām vērtībām un Latvijā vēl nedzirdētiem vārdiem – festivālā jau tradicionāli skanēja Elīnas Šimkus soprāna balss un Sergeja Jēgera kontrtenora dziedājums, savu dalību, protams, neatteica arī Māra Kupča vadītais baroka orķestris “Collegium musicum Rīga”, taču otra senās mūzikas atskaņotāju vienība – “Coin du Roi” Kristiāna Fratimas vadībā, tāpat kā beļģu baroka ansamblis “La Cetra d’Orfeo”, uz Latviju atbrauca pirmoreiz.

Tas pats sakāms arī par repertuāra izvēli – līdzās Palestrīnas, Žoskēna Deprē, Tomasa Tallisa, Hendeļa, Vivaldi un citu vispārzināmu komponistu darbiem gan Latvijas Radio koris 7. jūlijā, gan Elīna Šimkus dienu vēlāk iedzīvināja arī Nikolasa Gombēra, Dominika Fino, Leonardo Vinči, Leonardo Leo opusus, kuri pat daudzu speciālistu vidū ir tikpat kā neiepazīti, bet priekšstatu par vēl lielākām jaunatklāsmēm atstāja koncerti Rundāles pilī, kur 18. gadsimta vokālās un instrumentālās mūzikas paraugiem latviešu interpretu versijā sekoja Spānijas un Latīņamerikas manuskriptos atrastās dziesmas un dejas beļģu mākslinieku priekšnesumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdztekus Sigvarda Kļavas un Kaspara Putniņa pārraudzītajām interpretācijām vienmēr ir interesanti dzirdēt Latvijas Radio kori kāda ārzemju viesdiriģenta vadībā, ne bez pamata cerot, ka ārpus Latvijas robežām augstu novērtētais koris sadarbosies ar līdzvērtīga līmeņa diriģentiem, un pieredzējušais renesanses mūzikas pētnieks Pīters Filipss nelika vilties. Viņa sagatavotajā koncertprogrammā Latvijas Radio kora dziedājums izcēlās ar krāsu un nianšu bagātību, Rīgas Domā vienlīdz plūstošu un tīru skanējumu gūstot gan visam ansamblim, gan mazākām vokālistu grupām; kora un diriģenta sadarbības rezultāts pārliecināja ne tikai ar renesanses laika estētikas izpratni, bet arī ar emocionālu piepildījumu.

Solistiem –
pārbaude balsij

Krāšņi un izteiksmīgi kontrasti caurvija arī Elīnas Šimkus, itāļu ansambļa “Coin du Roi” un diriģenta Kristiāna Fratimas programmu Svētā Jāņa baznīcā. Nevarētu gan teikt, ka solistei viss padevās ideāli, jo brīžos, kas virtuozajās baroka operu ārijās bija paši komplicētākie, muzikālo izaicinājumu pārvarēšana neiztika bez tembrālām un intonatīvām problēmām, taču pārsvarā tomēr varēja priecāties par Elīnas Šimkus balss lokanību un vitalitāti mūzikas trauksmaino tēlu atspoguļojumā un skaņdarbos ietverto kontemplatīvo izjūtu dabisku un līdzsvarotu atklāsmi. Turpretī Kristiāna Fratimas vadītais baroka ansamblis paveica ļoti daudz, lai klausītājiem paustu ne tikai autentisku spēles stilu, bet arī dinamiskus interpretācijas vaibstus, līdz ar to radot pienācīgu priekšstatu ne tikai par stīdzinieku un paša diriģenta profesionalitāti, bet arī par flautas solo un mežragu snieguma kvalitātēm.

Rundāles pils Baltajā zālē 9. jūlijā jauna programma arī Sergejam Jēgeram, un šķita, ka viņš, tieši tāpat kā Elīna Šimkus, izlēmis pārbaudīt savas balss iespēju robežas, repertuārā iekļaujot Farinelli āriju, kuru viens no visu laiku slavenākajiem operas solistiem rakstījis pats sev, un Farinelli brāļa Rikardo Broski vokālā ziņā ne mazāk sarežģīto mūziku. Rezultāts tad nu arī raisīja pāris iebildes attiecībā uz frāzējumu un dinamiskajiem rakursiem, taču interpretācijas veiksmju katrā ziņā bija vairāk, kontrtenora priekšnesumam valdzinot gan ar zemākā reģistra plastiskumu un intensitāti, gan ar diapazona augsto virsotņu spozmi. Otra programmas vērtība – “Collegium musicum Rīga” un Māra Kupča mākslinieciski izkoptais veikums, kas patīkami pārsteidza arī orķestra un solistes Kristīnes Stumbures abpusēji jūtīgajā dialogā Antonio Rozeti flautas koncertā.

Visbeidzot, Rundāles pils Zelta zālē publika atsaucīgi uzņēma arī baroka ansambli “La Cetra d’Orfeo”. Gluži pamatoti – ansambļa vadītājs Mišels Kēstermanss un viņa domubiedri ievērību guvuši ar programmām, kurās apvienojusies mazzināmu senās mūzikas partitūru detalizēta izpēte un aizrautīgs, spožs, emocionāli piesātināts atskaņojuma stils, šajā gadījumā klāt vēl nākot vēsturiskajai dejai Marijas Anhelesas Urtado un Haimes Puentes sniegumā. Taču tikpat lielā mērā kā baroka laikmeta deju soļi un kostīmi uzrunāja dziedātājas Marijas de Ruā skaistais soprāna tembrs, spāņu, itāļu un franču vokālās mūzikas lasījumiem saistot ar īpašu dabiskumu un grāciju. Instrumentālistu uzstāšanās neatpalika – violas da gamba, arfas un teorbas izsmalcinātie tīmekļi, kas savijās ar blokflautas un traversflautas pausto pastorāla rakstura skanējumu, smagākajiem perkusiju akcentiem un viuelas spēles spriegumu, teicami atbilda interpretu izvēlētajos skaņdarbos dzirdamajai liriskas tēlainības un līksmu intonāciju mijai, trauslas poēzijas un kolorīta dejiskuma pretstatījumiem. Līdz ar to “La Cetra d’Orfeo” interpretācijā Lukasa Ruisa de Ribajasa, Žoana Sererolsa, Anrī de Baijī, Djego Ortisa un citu senas pagātnes autoru darbi izskanēja apbrīnojami dzīvi un mūsdienīgi, atskaņotāju meistarībai vienlaikus atgādinot par tādām stilistiski un konceptuāli līdzīgām agrāko gadu festivāla programmām kā Andresa Mustonena un viņa igauņu līdzgaitnieku priekšnesumu vai “Sinfonietta Rīga”, Endrū Lorensa-Kinga un Stīvena Pleijera koncertu. Jādomā, ka Senās mūzikas festivāls arī turpmāk sagādās tikpat augstas kvalitātes pārsteigumus.