“septiņreiz nomērīšu sevi” Raimondas Arājas dzeja 0
Raimonda Arāja ir dzimusi Latvijā, kurā vairs nebija pieminekļu Ļeņinam un vēl nebija iespējas apmeklēt makdonaldu.
Uzaugusi Sarkandaugavā, viņa jau diezgan agrā vecumā aptvēra, ka ir apmēram četras lietas, kas nekad neapnīk – braukt ar riteni, staigāt apkārt, grāmatas un mūzika. Kopš tā laika īsti nekas arī nav mainījies. Šobrīd Raimonda vada ekskursijas, tulko, lasa, raksta un vienmēr dzīvo ar austiņām ausīs. Raksta par to, ko redz un jūt, izsakās tādā valodā, kāda viņai ir apkārt, tāpēc ne vienmēr teksti sanāk glīti. Par saviem darbiem Raimonda saka: “Es laikam nemaz negribu izskaistināt apkārtējo pasauli. Gribu noķert sajūtu tādu, kāda tā ir. Runāt tā, kā runāju.”
– Kas ir “Baltais dzejas slams” un kāpēc tev likās svarīgi tajā piedalīties? Kādas bija sajūtas un ieguvumi?
R. Arāja: – “Baltais dzejas slams” notika 2017. gada Baltās nakts ietvaros. Esmu pavadījusi diezgan daudz laika, skatoties dzejas slamus gan klātienē, gan internetā, un radās vēlme pamēģināt pašai, paskatīties, kā ir, kad esi uz skatuves. Tā bija interesanta un noderīga pieredze.
– Kā pasaulē vairot labo? Vai dzeja var palīdzēt vai tikai traucēt komunikāciju?
– Pret pasauli vajadzētu izturēties kā pret mazdārziņu: stādi rozes vai tomātus, kop tikai savu dārzu vai palīdzi citiem, bet, ja neplāno kopt savu dārziņu, tad vismaz nebradā svešu, neroc ārā svešus kartupeļus un nelaisti savu dārzu ar tādiem pesticīdiem, kas nomērdēs arī tavu kaimiņu augus un saindēs ūdeni, ko dzer viņu bērni. Vienkārši sakot: neesi lohs. Uzņemies atbildību par savu rīcību. Ja pietiek spēka un ir vēlme, vari kaut ko uzlabot un padarīt skaistāku. Un neklusē, kad redzi citus bradājam. Daudz sliktu lietu notiek tikai tāpēc, ka labi cilvēki noskatās tajās klusējot. Un dzeja – dzeja jau pēc būtības ir komunikācija. Kāda tā ir, tas atkarīgs gan no rakstītāja, gan tā, kā lasītājs uztver lasīto.
– Nevienam nezināms dzejnieks dodas pasaulē. Kas mainīsies tavā dzīvē, ja teksti nāks kopā ar popularitāti?
– Es nezinu. Vai dzejnieki mūsdienās vispār var kļūt tik populāri, lai viņu dzīvē kaut kas kardināli mainītos?
– Ko tu teiktu Rainim, ja izdotos viņu satikt kādā rudens ieskautā parkā?
– Palūgtu nodot sveicienu Aspazijai. Rainis jau vienmēr ir klātesošs, kamēr viņa nereti tiek atstāta ēnā. Viņai pat manā mīļajā Rīgā nav pieminekļa.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Izvēlētie dzejoļi ir teksti, kas varētu uzrunāt jaunāko, bet apzinīgāko dzejas lasītāju paaudzi. Te joprojām ir mūžīgas tēmas – ilūzijas, nedaudz vientulības un možums –, kas ir drīzāk tējas izvēle veikalā, nevis obligāts ķermeņa stāvoklis. Arī vecākiem nebūtu nekas pretī, ja šie poētiskie piedzīvojumi ar zināmu drošu morāli tiktu iekļauti literatūras grāmatā vidusskolai. Asumu te nav, drīzāk droši pakāpieni plkst. 4.00 no rīta, uz kuriem patīkami pačalot ar draugiem, malkojot zaļo tēju no videi draudzīgiem traukiem.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Raimondas Arājas jaunāko dzejoļu kopu.
***
atnāc pie manis
es ieliešu tēju puķainā krūzē
sildīsim rociņas abi pie plīts
te ir auksti, tu zini
malkai nav šķūņa, tāpēc sildām ar gāzi
vai elektrību, bet tas ir par dārgu
atnāc pie manis
pīpēsim virtuvē pie galda
tur, kur notiek visa
ēšana, dzeršana, pīpēšana un dzīvošana
tur, kur vidū goda vietā
nobružāta elektriskā tējkanna
un maziņa bļoda ar augļiem
pēc kuras satura var noteikt to, cik tālu līdz algai
tur, kur nedaudz pieliecoties var caur pagalmu saskatīt kapus
atnāc pie manis
izdzersim tēju
Možuma karameļu
vislētāko
kas zina
nākamajās mājās varbūt šādi vairs nebūs
nākamajās mājās varbūt vairs nepīpēsim virtuves vidū
slēgsim apkuri iekšā kā buržuji
un uz tēju vairs neaicināsim
tikai uz vīnu vai alu
un tikai īpašos gadījumos
tad varēsim atcerēties šo dienu
un atminēties
cik tomēr šeit bija
viegli
***
feisbukā uzspiests going
vakara plāns skaidrs kā šņabis graņonkā
kaut trīsreiz pārdomāšu vai vajag
bet iekāpšu tramvajā aizbraukšu tomēr
paņemšu dzērienu divus trīs
smaidīšu sveicināšos klīdīšu pustumsā
istabās skaļās kā izmisums
četrreiz teikšu sev ka tie svešie pirksti
ne jau tīšām tveras pie manis
ka mans ķermenis tiem tikai nejauši nokļuvis ceļā
piecreiz pakāršos savā prātā
pirms tu paspēsi pateikt
varbūt aizejam iedzert vēl pa glāzei
sešreiz apskatīšos uz kurām durvīm
nolaistu galvu spraukties cerot ka
neatduršos pret
kārtējo mazā uz kurieni kāpēc jau prom
kāpēc tik bēdīgi mazā
nāc padejot mazā
septiņreiz nomērīšu sevi no galvas līdz kājām
varbūt nevajadzēja vilkt šito kreklu
astoņreiz ievilkšu elpu pirms beidzot
izbiršu ārā pa daļām pa detaļām
saslaucīšu sevi no ietves
ielikšu austiņas ausīs un izlikšos
ka kādreiz ir bijis labāk
***
divdesmit pirmā gadsimta Jēzus
nebūs vis tas, kurš augšāmcelsies
bet tas, kurš iemācīs augšāmcelt
eņģeļiem dziedot
viņš sašķiros stiklu
papīru, plastmasu, kompostu
visu sūtīs uz pārstrādi
un varbūt pat iemācīs cilvēkiem
neslīgt līdz kaklam
mēslos
un polārlāčus
tos arī viņš izglābs
