Seši sevis pieņemšanas posmi 0
Sevi, mīļoto, visbiežāk pozitīvi novērtējam tikai vārdos. Patiesībā ikvienam ir grūtības ar sava rakstura un/vai ķermeņa, vājību, trūkumu, rīcības pieņemšanu.
Psihoterapeite Jekaterina Sigitova grāmatā “Laimes recepte” analizē tādas nepieņemšanas cēloņus un sekas.
Pieņemt nenozīmē samierināties ar saviem trūkumiem un priecāties par ko nepievilcīgu vai nepatīkamu sevī.
Tas nozīmē atzīt realitāti, faktus. Ieraudzīt sevi. Ja kaut kas piemīt, atzīt tā klātbūtnes faktu. Ja nepiemīt – atzīt arī to. Tas ir, nevis “es esmu laba”, bet gan “es tāda esmu”. Nevis “tas ir labi”, bet gan “tas tā ir”.
Pieņemšana dod iespēju elastīgi atrast risinājumu savām problēmām un spēkus, lai attīstītos un rūpētos par sevi.
Psihoterapeite nosauc piecus secīgus posmus šajā ceļā – līdz sevis mīlēšanai:
• novērošana
• pierašana,
• nomierināšanās,
• vērtības atzīšana,
• pieņemšana,
• mīlestība.
Šos posmus pārvarēt nav viegli, it īpaši, ja ir dvēseles traumas, vai personisku problēmu radīts“slogs”. “Parasti grūtības sākas jau pirmajā posmā, jo, novērojot sevi, neizbēgami rodas daudzas spēcīgasemocijas,” raksta grāmatas autore. “Tās var būt gan aizkaitinājums, gan bezspēcība, dusmas, riebums, kauns, vainas izjūta un izmisums.”
Konflikts ar “nepieņemamo lietu” saasinās, jo piespiežam sevi uz to palūkoties nopietni. Tūlīt ir liels kārdinājums to pārstāt darīt un nekad neatkārtot. Ja turpināsi novērot, neskatoties uz visām spēcīgajām emocijām un saasināto konfliktu ar sevi, pēc kāda laika kļūs nedaudz vieglāk un pienāks otrais posms – pierašana.
Šī “lieta”, kuru gatavojies sevī pieņemt, joprojām tevi kaitinās, satracinās un vedīs izmisumā, bet ne tik daudz kā iepriekš. Tu jau nedaudz pie tās pieradīsi. Šī posma veiksmīgas pabeigšanas pazīme ir domas parādīšanās: ak, kaitinoši, bet, nu labi, lai būtu.
Trešajā posmā nonāc, kad, pierodot pie “nepieņemamas lietas” sevī, pēkšņi ar pārsteigumu atklāj, ka aizkaitinājums pārgājis un tev jau ir gandrīz vienalga. Jā, tev ir šī “lieta”. Nu neko, dzīvojam tālāk. Siltas jūtas nelolojam, bet dīvainā kārtā – arī vēsas nē. Kaut kur pazudušas. Daudzi cilvēki šajā posmā apstājas, viņiem ar to pietiek.
Ceturtais posms – kad ar vēl lielāku izbrīnu atklāj, ka tavā “nepieņemamajā lietā” ir kaut kas interesants, vērtīgs un svarīgs.
Ka tā radusies ne jau tāpat vien, bet paredzēta kaut kam labam, piemēram, lai tevi aizsargātu un pasargātu, tikai tas pagaidām nav izdevies pārāk labi.
Grūtāk klājas tiem, kuru “lietas” nekalpo nekam labam, pat negrasās to darīt un sagādā daudz sāpju. Tad var būt vajadzīga liela pacietība un atbalsts gan no sevis, gan no apkārtējiem. Šajā posmā efektīvi var palīdzēt psihoterapija: speciālisti daudz zina par visu “nepieņemamo lietu” iemesliem un vērtīgajiem aspektiem un var palīdzēt virzīties uz piekto posmu – pieņemšanu.
Piektais posms – atklājot pozitīvo pusi savā “nepieņemamajā lietā”, integrē to sevī. Šajā procesā tiek noņemta nepieņemšanas un noraidīšanas birka.
Sestajā posmā, kuru sasniedz tikai daži, palicis sirsnīgs siltums un maigums pret bijušo “nepieņemamo lietu” un gatavība to aizstāvēt, neskatoties uz visām ar to saistītajām grūtībām. Tie, kas to sasnieguši, vairs neatgriežas iepriekšējos posmos (izņemot, iespējams, smagu krīžu gadījumos, bet ne ilgi un dziļi).
“Laimes receptē” Jekaterina Sigitovasīki izskaidro, kā pārvietoties starp posmiem, un sniedz uzdevumus, kas palīdz ieraudzīt sevi – savu ķermeni ar unikālajām īpašībām, pagātni ar neveiksmēm un panākumiem, raksturu ar stiprām un vājām pusēm. Cilvēks nonāk pie sajūtas: jā, visā šajā ir kaut kas vērtīgs, es varu ar to dzīvot un vēlos būt es pats, nevis kāds cits. Lūk divi no šiem uzdevumiem.
Vingrinājums “Atšķirību noteikšana”
Vingrinājums palīdzēs atklāt un pēc tam mēģināt jaunā veidā paskatīties uz savām īpatnībām. Termiņš ir 2–4 dienas.
Kas jādara:
1. Lai veiktu vingrinājumu, atrodi sarunu partnerus, piemēram, internetā. Galvenais, lai viņu nebūtu nav pārāk daudz.
2. Iedomājies kādu savu īpašību, kuru grūti pieņemt. Pastāsti par to sarunas biedriem.
3. Noskaidro, kāda situācija ar šo īpašību ir sarunas biedriem un citiem cilvēkiem kopumā. Tiec skaidrībā, kādas tieši ir atšķirības.
4. Centies neieslīgt savas nepilnvērtības un mazvērtības sajūtās, nemēģini pielāgoties sarunu biedriem, bet izdzīvo šo pieredzi TIKAI kā atšķirību atklāšanu: “Jums ir pavisam savādāk! Oho, es nedomāju, ka tā notiek. Interesanti! Mēs visi esam tik dažādi.”
5. Pārdomā savus iespaidus. Vai izdevās kaut ko saskatīt citādā gaismā? Nē? Kāda vispār bija sajūta?
Vingrinājums “No “atvaino” uz “paldies””
Piemērots tiem, kuri pārāk bieži jūtas vainīgi un pārāk daudz par to atvainojas. Vainas sajūta ir slikts pavadonis, neļauj mums attīstīties un pilnveidoties, neatbalsta, bet tikai iznīcina visu apkārt.
Taču dīvainā kārtā tā labi “konvertējas” pateicībā, kas savukārt palīdz pieņemt sevi visu tādu, kāds esi.
Kas jādara:
Katru reizi, kad vēlies ierasti atvainoties, pārformulē to pateicībā. Vai nu pateicies atvainošanās vietā, vai arī pievieno to kā otro teikumu. Tādējādi akcents tiks pārlikts no sevis noniecināšanas (negatīva pieskaņa) uz draudzīgu siltumu un atzinīgu novērtējumu (pozitīva pieskaņa).
Piemēri:
• “Atvainojiet par kavēšanos” – “Paldies, ka pagaidījāt.”
• “Piedod, ka man nav pa spēkam to izdarīt” – “Paldies, ka palīdzi un atbalsti.”
• “Man žēl, ka esmu tāds” – “Paldies, ka joprojām esi kopā ar mani.”
• “Atvainojiet, ka atrauju jūs no darba” – “Paldies, ka piekritāt man veltīt laiku.”
• “Piedod, ka es to izdarīju” – “Paldies, ka dod man iespēju izlabot to, ko iespējams.”
