1920. gada 17. martā. Galvaspilsētas ielu nosaukumi – tikai latviski 0
Pirms 100 gadiem Rīgas pilsētas valdē tika spriests par galvaspilsētas ielu plāksnīšu tekstu nomaiņu atbilstoši jaunas valsts prasībām. Cara laikos liktajām plāksnītēm uzraksti bija vai nu trijās – krievu, vācu un latviešu (pašā apakšā) – valodās, vai arī, ja plāksnītes bija senākas, tikai krievu un vācu valodā.
Tā kā visu plāksnīšu pārkrāsošanai nepieciešamā nauda pilsētas budžetam iznāca par lietu, tika pieņemts lēmums vispirms pārkrāsot tās, uz kurām ielas nosaukums bija tikai vācu un krievu valodā. Prese norādīja, ka tādu plāksnīšu Latvijas galvaspilsētā vēl esot ļoti daudz. Pārkrāsošanu izdarot, jauno tekstu rakstīja tikai latviešu valodā.
Savdabīgi, ka, piemēram, Liepājā, arī jaunas plāksnītes liekot, 1920. gadā tās turpināja rakstīt trijās mēlēs. 20. gadu sākumā Rīgā debates par to, kādā valodā rakstāmi ielu nosaukumi, izcēlās regulāri. Pret pāreju uz vienu valodu protestēja vācu minoritātes pārstāvji, turpinot uzstāt uz trim. Tikmēr nacionāli noskaņotās Rīgas pilsētas domes frakcijas tādas prasības allaž noraidīja kā “nejēdzīgas”. Galvenais arguments – dārdzība, jo Rīgā tajā laikā bija ap desmit tūkstoš ielu nosaukumu plāksnīšu.
Nebija pieļaujama pilsētas līdzekļu izšķērdēšana “priekš tam, lai izdabātu krievu, žīdu un vāciešu iegribām”. Vēl bija arī priekšlikumi taupības vārdā nevis pārkrāsot, bet vienkārši nogriezt krievu un vācu daļu nost. Kas attiecas uz ielu pārdēvēšanu, tad Rīgā pie tās plānveidīgi ķērās 1923. gadā.
Tad no Rīgas kartes pazuda ielas, kas asociējās ar Krievijas impēriju vai vācisko pagātni. Piemēram, Aleksandra ielas un bulvāra vietā nāca Brīvības iela un bulvāris, Pauluči iela pārtapa Merķeļa ielā, Nikolaja – Valdemāra ielā, Tambovas – Aiviekstes ielā, Poltavas – Līksnas ielā, Ķeizara prospekts par Meža prospektu, Rātūža laukums par Rāts laukumu un tā tālāk.
