1990. gada 6. aprīlī. Latvijas komunisti izvēlas nometnes 0
Pirms 30 gadiem tagadējā Kongresa nama zālē Rīgā sākās Latvijas kompartijas (LKP) 25. kongress, kura darbakārtības galvenais jautājums bija jaunā LKP programma. Kongresa gaitu iedzīvotāji varēja vērot TV tiešraidē. Bija gaidāmi republikas nākotnei ļoti svarīgi lēmumi.
Tas, ka zālē sapulcējušās divas diametrāli pretēju uzskatu, pat naidīgas ļaužu grupas, bija skaidrs uzreiz.
Neapskaužamā situācijā atradās LKP vadītājs Jānis Vagris, kurš kongresa ievadreferātā mēģināja atrast kādu vidusceļu, teikdams: “Mēs iestājamies par suverēnu Latviju neatkarīgu sociālistisku valstu savienībā, kas ļautu tai kļūt arī par starptautisko tiesību subjektu.”
Jau pirmās dienas noslēgumā, kā iepriekš prognozēja, no partijas atšķēlās tautfrontisko pozīciju un Latvijas neatkarību atbalstošie komunisti Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Alfrēda Čepāņa vadībā.
Atklātā šķelšanās notika pēc tam, kad Čepānis uzstājās ar neatkarības piekritēju formulētajiem ierosinājumiem LKP programmā un statūtos.
Tajos tika uzsvērts, ka Latvijas kompartijai jākļūst neatkarīgai no PSRS kompartijas (PSKP) un arī Latvijai kā valstij jābūt suverēnai. Promaskaviski noskaņotajam delegātu vairākumam Alfrēda Rubika, Arnolda Klaucēna un Ojāra Potreki vadībā tāds kurss šķita pilnīgi nepieņemams, nosodāms – viņuprāt, tautfrontiski noskaņoto komunistu ierosinājumi neiedomājami ķecerīgā kārtā “noliedza sociālisma izvēli”.
Redzot notiekošo, ap plkst. 18 vakarā Čepānis cēlās kājās: “Mēs esam pārliecinājušies, ka nekāda vienošanās vairs nav iespējama, tāpēc vairāk nekā 200 delegātu aiziet, lai paliktu ar tautu un turpinātu savu kongresu 14. aprīlī.”
261 neatkarības atbalstītājs pameta lielo kongresa zāli un sapulcējās mazajā sēžu zālē, kamēr palikušie 518 PSRS piekritēji par kompartijas 1. sekretāru ievēlēja Rubiku – agrāko Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, cilvēku, par kuru runāja, ka viņš ir enerģisks, viņa “vārdi saskan ar darbiem”, bet kura spējas uz kompromisiem ir apšaubāmas.
Jāpiebilst, ka pāris dienu pirms kongresa Rīgas pilsētas kompartijas vadība bija pieņēmusi lēmumu slēgt populāro vakara laikrakstu “Rīgas Balss”, jo tas “atklāti uzstājas pret PSKP idejiski politisko līniju” un, Rubika vārdiem sakot, nodarbojas ar “antisovetčinu” (pretpadomju darbību).
Vēl pirms vēsturiskā 25. kongresa, bet sevišķi pēc tā, latvieši masveidā, tūkstošiem sāka izstāties no LKP. Maskavas virsvadības piekritēji vēl nesaprata, kāds process notiek un ka viņi ir zaudētāji. Kā vairākas dienas vēlāk intervijā apgalvoja, piemēram, kompartijas Rēzeknes pilsētas komitejas otrais sekretārs V. Janduļins, neatkarīgās kompartijas ideju atbalstot tikai “neliels lauku komunistu skaits”.
Ortodoksālie komunisti nespēja pieņemt domu, ka arī tautai var būt savs viedoklis un ka beidzot pienācis laiks, kad tās noskaņojumam ir izšķiroša nozīme. Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas (LNKP) piekritēji uz savu kongresu sanāca 14. aprīli LU Lielajā aulā. Par LNKP priekšsēdētāju ievēlēja bijušo LKP CK sekretāru Ivaru Ķezberu.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
