Kā Roma pirms 150 gadiem kļuva par apvienotās Itālijas metropoli 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem Roma kļuva par apvienotās Itālijas galvaspilsētu. Tas notika pēc tam, kad Pāvesta valsts galvaspilsētu 20. septembrī pēc dažu stundu artilērijas apšaudes ieņēma apvienotās Itālijas piekritēju karaspēks.
Šis notikums noslēdza līdz tam mazās, no kaimiņu lielvaru ietekmes atkarīgās valstiņās sašķeltās Itālijas apvienošanās jeb “risordžimento” kustību, kura sākās 1848. gadā ar sacelšanos pret Austrijas impērijas varu Ziemeļitālijā.
Nacionālas Itālijas valsts izveides ideologi vienmēr bija uzskatījuši, ka galvaspilsētai jābūt Romai un, ja iespējams, valstiskuma pasludināšanai jānotiek tieši tur. Pirms ieņēma “mūžīgo pilsētu”, pagaidu galvaspilsētas statusu baudīja Florence.
Dažas nedēļas pēc pāvesta valsts krišanas Romā un to ieskaujošajā Latijas reģionā (mūsdienu Itālijā daļa Lacio) 2. oktobrī sarīkoja referendumu par pievienošanos Itālijas karalistei.
“Par” nobalsoja 133 681 dalībnieks; “pret” bija 1507 pilsoņi. Konkrēti Romā plebiscīta rezultāts bija vēl izteiksmīgāks – 40 785 “par” un 57 “pret”.
Jāatzīmē, ka Roma bija kļuvusi par Itālijas galvaspilsētu pagaidām tikai tīri simboliski, jo oficiāli tas notika 1871. gadā pēc pilnīgas valstiskuma noformēšanas, kad Sardīnijas valdnieku pasludināja par apvienotās Itālijas karali Viktoru Emanuelu II.
Romas pāvests Pijs XI atteicās samierināties ar savu īpašumu atņemšanu, uzskatot, ka Itālija ar militāru spēku anektējusi viņa pilsētu un valsti.
Viņš noraidīja valdības piedāvājumu atstāt pāvesta rīcībā daļu pilsētas, jo tas nozīmētu atzīt, viņaprāt, nelikumīgo rīcību.
Arī nākamie pāvesti pēc Pija XI turējās pie šīs līnijas un izturējās kā Apustuliskās pils gūstekņi pretinieku ielenkumā. Konflikts starp Romas katoļu baznīcas galvu un Itālijas valsti tika noregulēts 1929. gadā, kad tapa Vatikāna valsts.
