1919. gada 13. februārī. Karastāvoklis Kurzemē 0
Pirms 100 gadiem Liepājas un ārpus lielinieku kontroles palikušās Kurzemes daļas iedzīvotāji no oficiālā Latvijas Pagaidu valdības laikraksta “Latvijas Sargs” uzzināja, ka nākamajā dienā, 14. februārī, plkst. 12 dienā, bet pārējā Kurzemē 16. februārī plkst. 12 dienā valstī tiek ieviests karastāvoklis.
Šādu lēmumu, Kārlim Ulmanim un valdības ministru vairākumam esot ārzemēs, Liepājā pieņēma iekšlietu ministrs Miķelis Valters, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, kā arī satiksmes un darba ministrs Teodors Hermanovskis. Lēmums bija loģisks un nobriedis jau sen, ņemot vērā apstākļus, kādos bija nonākusi Latvijas valdība ne tikai lielinieku uzbrukuma, bet arī iekšējās situācijas nestabilitātes dēļ.
Sākumā uz sešiem mēnešiem ieviestais karastāvoklis ļāva drastiskāk vērsties pret Latvijas neatkarības pretiniekiem, mobilizēt resursus un pielikt lielāku spēku situācijas kontrolei. Saskaņā ar karastāvokļa likumiem, piemēram, varēja uz laiku pārņemt jebkuru kustamo vai nekustamo īpašumu, ja to prasīja valsts intereses, sodīt par aģitāciju un baumu izplatīšanu, atcelt un iecelt civilās amatpersonas, cenzēt un apturēt preses izdevumus, ja to saturs bija tulkojams kā pretvalstisks.
Tāpat tas ļāva aizliegt masu sapulces un demonstrācijas, ierobežot vai aizliegt alkohola tirdzniecību un tā tālāk. Karastāvoklis Latvijā turpmāk tika regulāri pagarināts, un no tā pakāpeniski atteikties sāka 1921. gada augusta vidū, jau pēc Neatkarības kara beigām. Piemēram, Rīgā, Liepājā, Daugavpilī to pēc 15. augusta vairs nepagarināja, taču pierobežas zonās karastāvoklis tomēr kādu laiku vēl palika spēkā.
