Monika Zīle: Lai mācās ķepuroties pēc saprašanas! Sieviete zem vēlēšanu kampaņas tanka 3
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Uz politikas altāra vienmēr upurē dzīvus cilvēkus.” Pjērs Buasts
Nevar jau zināt, kuram tieši Jaunās konservatīvās partijas (JKP) gudriniekam, dažādus notikumus pārpīpējot, ienāca prātā Rīgas mēra amatam diezgan ilgi daudzināto Juri Jurašu nomainīt pret Saeimas deputāti Lindu Ozolu.
Iepriekš sabiedrībai mazpazīstamo kundzi šai lomai iesvētījuši mākslinieku aprindās iecienīta “kapustņika” žanrā, idejas autori, šķiet, viņu drīz aizmirsa. Vārdu sakot, pati liela meitene, lai mācās ķepuroties pēc saprašanas, ja reiz piekrita mesties zem vēlēšanu kampaņas tanka.
Tad nu, dažu partijas fanu sociālajos tīklos raksturota kā “jauka sieviete” – kompliments vietā! – Ozolas kundze steidza iepazīstināt ar sevi publiskajā čivinātavā, izsakoties par visām iespējamām dzīves sfērām.
Viņas pirmo ierakstu saturs lika tajos meklēt JKP izauklētu smalku politisku viltību – sak, lai šis izteiksmes naivums piesaista galvaspilsētas mēra kandidātei iespējami daudz sekotāju, kurus Ozolas kundze, jau drīz ar dziļu intelektu un personisko harismu savaldzinot, taisnā ceļā vedīs pie vēlēšanu urnām.
Taču, izlasot paudumu: “Politiskās greizsirdības dēļ koalīcijas partneri cenšas darīt visu iespējamo, lai 3×500 ieviešanu (..) atliktu. Fiskāli tas būtu iespējams jauna viena gada laikā” – dzima aizdomas, ka tvīta autore, maigi izsakoties, “netver lauku”.
Hm… Iespējams, Saeimas deputāte Linda Ozola joprojām aktīvi elpina JKP populistiskos solījumus tāpēc, ka nav dzirdējusi nupat finanšu ministra sacīto: iztrūkums valsts kasē ir pusmiljards eiro un budžeta deficīts sasniegs veselu miljardu.
Pieļaujot, ka dažādu apstākļu sakritība liegusi iegūt plaši izskanējušo informāciju, nolēmu Rīgas mēra kandidātei pajautāt vien par iespējamo taktiku, darbojoties galvaspilsētas domē tajos pašos politiskās greizsirdības apstākļos.
Un, lūk, rakstiska atbilde: “Jums kopā ar Šleseru un Ameriku bija desmit gadi doti, lai pierādītu savas spējas Rīgas vadībā. (..) Ir laiks dot iespēju jaunajai paaudzei!”
Nekā mulsinoša te nebūtu – ieturēts politisko debašu stils ar tam piemītošo agresivitāti, ja vien tāds sīkums: nekad savā mūžā neesmu darbojusies nevienā Rīgas vadības struktūrā, turklāt, kā Ozolas kundze apgalvo, desmit gadu ritumā, un neviena ar nosauktajiem kungiem kopīga projekta man tāpat nav bijis.
Nu, labi. Netiesāsim par šo aplamību. Jebkurš no mierīgas ikdienas vēlēšanu kampaņas mutulī iemests cilvēks mēdz apjukt, atstāts vienatnē ar savu politisko saprašanu viedokļu, reitingu, debašu un pārsolījumu okeānā. Bez šaubām, ir nepieklājīgi interesēties, kā JKP izmanto no valsts budžeta saņemtos 626 420 eiro. Ozolas kundzes lietpratīgai atbalstīšanai, liekas, no šīs naudas ticis nepamanāms mazumiņš.
Bet varbūt taisnība aizkulišu čukstiem, ka uz Rīgas mēra amatu JKP pa īstam nemērķē un Ozola ir tikai upuris vēlēšanu kampaņā.
Vēl piebildīšu, ka nav nekāda pamata apšaubīt Lindas Ozolas cilvēciskās kvalitātes un kompetenci tajā sfērā, kur viņa godīgi strādājusi pirms iekārdināšanas ar politisko karjeru. Kas līdzīgs savulaik notika ar ASV Aļaskas štata gubernatori Sāru Peilinu, kuru savas valsts prezidenta vēlēšanu kampaņā republikāņi sāka nominēt viceprezidenta krēslam un bīdīja runāt no publiskām tribīnēm.
Viss gāja samērā gludi, kamēr Peilina nenosauca Ziemeļkoreju par ASV sabiedroto un acīgie žurnālisti neatklāja, ka uzstājoties viņa izmanto plaukstas iekšpusē uzrakstītu špikeri…
Vēlāk, no republikāņu aktivitātēm jau aizgājusi, Sāra Peilina sacīja: ir neprāts doties lielajā politikā bez mērķtiecīga partijas atbalsta un rūdījuma.
Ir jāpiekrīt – vērīgie un uzcītīgie jaunas iemaņas nereti apgūst arī darbošanās procesā. Taču, ja iztēlojamies sevi gaisa kuģī, kuru pilotēt lidojuma laikā mācās līdz šim tikai divriteni stūrējušais… Bet varbūt nav korekti salīdzināt Latvijas galvaspilsētu ar bez apkalpes palikušu lidmašīnu. Varbūt.
