Skandalozā darījuma upure mirusi, viņas vietā var stāties mantinieki 3
Pagājušā gada 31. jūlijā rakstījām par sirmo kundzi Ausmu Skani, kas savus Rundāles novada “Uzkalniņus” – 12,5 hektārus zemes – bija par 500 eiro pārdevusi Bauskas novada Īslīces pagastā dzīvojošajai Olgai Plociņai.
Tirgus vērtība 2014. gadā, kad notika darījums, šai zemei bija ap 75 000 eiro.
Pēc kāda laika kundze attapās un vērsās civiltiesā. Pagājušā gada beigās tiesu atlika advokāta slimības dēļ, bet tagad martā nolikto sēdi atlika pašas Ausmas Skanes nāves dēļ. Viņa nomira Līvānu slimnīcā, kur nokļuva no pansionāta.
Savukārt pansionātā viņa bija nokļuvusi no pašvaldības sociālā centra istabiņas pēc 2015. gada decembra ugunsgrēka savās mājās Rundāles novada “Uzkalniņos”- krietni nokalpojusī māja pamatīgi izdega un dzīvošanai nebija piemērota. Bet viss tādējādi nav beidzies. Tagad trīs mēnešu laikā uz prasījuma tiesībām var pieteikties mantinieki, kuri, ja gribēs, varēs uzsākt savu tiesvedību.
Kā jau iepriekš rakstījām, Ausma pēc pirkuma līguma neko nebija ieguvusi: ne uzturēšanu līdz mūža galam, ne kādu citu palīdzību, pat ne, kā viņa man teica, līgumā minētos 500 eiro, ne arī ko citu, kā vien tikai tiesības līdz mūža galam dzīvot pašas mājās. Līgumā nekas nav teikts arī par situāciju, ko darīt Ausmai, ja māja pēkšņi vairs nav apdzīvojama.
Kas tad bija pamatā tik dīvainam darījumam?
Laimīgā pircēja Olga Plociņa man stāstīja ka Ausma pati esot trīs gadus lūgusies, lai Plociņu ģimene nopērkot viņas zemi, līdz viņi arī piekrituši. Kad jautāju par smieklīgi zemo summu, atbildi nesaņēmu. Kad jautāju par situāciju, ko nu tagad kundzei darīt, ja mājā vairs nevar dzīvot, Olga atbildēja, ka Ausmai netālu piedāvājuši trīsistabu dzīvokli, bet viņa to neesot gribējusi.
Kad jautāju, vai laimīgajai pircējai tomēr nevajadzētu ar godu iziet no situācijas un kaut kā nokārtot šo, kā vismaz man liekas, acīmredzami negodīgo darījumu, no Olgas saņēmu atbildi, ka lai par to lemjot tiesa, turklāt viņai šīs lietas dēļ esot pasliktinājusies veselība.
“Es biju dulla!” man pagājušogad īsi atbildēja Ausma. Viņa jau šo to bija piemirsusi, taču atcerējās, ka esot bijusi kā apmāta, vairāku gadu garumā tikusi pierunāta zemi pārdot, pie notāres nezinājusi, ko paraksta, līgumu neesot izlasījusi. Pie viņas vairāku gadu garumā braukuši pircēji – gan vietējie, gan ārzemnieki, taču viņa atteikusies zemi pārdot.
Tad iepazinusies ar laipnu un izpalīdzīgu autobusa šoferi – Olgas Plociņas vīru, kam pēc kāda laika ieminējusies, ka gribot šo par savu mantinieku. Tad arī esot sācies spiediens un aicinājums iet pie notāra. Domājusi, ka ir runa par uztura līgumu līdz mūža galam, turklāt pie notāra vīrieša vietā ieraudzījusi Olgu.
Bet tajā laikā neesot varējusi daudz kam izsekot, jo bijusi izmisumā – vairākas reizes viņas prombūtnē apzagta māja, kāds izrāvis sastādītās eglītes.
Noslēdzot līgumu, Ausma domājusi, ka būs lielākā drošībā un Plociņi viņai palīdzēs dzīvošanā: “Jau pēc kāda mēneša sapratu, cik dulla biju, un prasīju zemi atpakaļ. Bet Olga pasmēja, ka esot samaksājusi zemes nodokli, zemesgrāmata nokārtota un viņa esot zemes īpašniece”.
Olga ir mēģinājusi zemi pārdot, bet tas nav izdevies. Pēc Ausmas vēršanās tiesā, tā zemei uzlikusi pārdošanas liegumu. “Uzkalniņu” zemi nu jau gandrīz pirms simt gadiem Ausmas vecvecmātei piešķīrusi Latvijas valsts par to, ka viņas dēls kritis Brīvības cīņās. Vecāmāte savukārt novēlējusi īpašumu savam mazdēlam, Ausmas tēvam.
“Uzkalniņu” pirkuma līgums ir uz divām lapām, un, izņemot mazo summu, nekā cita dīvaina tajā nav saskatāms. Interesants ir abu pušu apliecinājums, ka šis ir draudzības pirkums un pirkuma summa noteikta, ievērojot viņu īpašās savstarpējās attiecības.
