“Mērķis par olimpisko medaļu nav zudis.” Saruna ar skeletona veterānu Tomasu Dukuru 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā jebkurš nosauks labāko pasaules skeletonistu pasaulē (Martinu Dukuru), bet ir viena pozīcija, kur Martins zaudēs. Savam brālim, jo piektdien, 20. novembrī, Tomass Dukurs Siguldas trasē sāka savu kārtējo, kā pats saka, 20. vai tuvu tam, sezonu Pasaules kausa izcīņā. Tomass negrib lielīties un statistikai daudz līdzi neseko, bet, kad saku, ka tas būtu rekords skeletonā, viņš nosaka – iespējams.
Eiropas čempions, četrkārtējs vicečempions, bronzas medaļnieks arī pasaules čempionātā. Pasaules kausā vairākkārt bijis labāko trijniekā. Divās olimpiskajās spēlēs palicis uzreiz aiz goda pjedestāla.
Bet ir apņēmības pilns veikt jaunus ierakstus savā panākumu sarakstā, tajā pašā laikā ar sievu Karīnu audzinot, iespējams, nākamo Latvijas izlases hokejistu.
Šodien Siguldā sākas Pasaules kausa sezona skeletonā un bobslejā, lai gan nevienam nav nojausmas, vai tā Covid-19 dēļ varēs noritēt pilnībā. Tomass Dukurs intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta, kā ir šajā epidēmijas laikā.
T. Dukurs: Noskaņojums kaujiniecisks, neskatoties uz to, kā sezona var izvērsties. Gatavojamies un centīsimies startēt pēc iespējas labāk. Viss, kā parasti. Treniņos gājis normāli, bijām sadalīti grupās un tāpēc grūti ko izlobīt, bet ir labi. Siguldas trase ir tehniska un grūta, ja nobrauc labi, tad ir arī rezultāts.
No konkurentiem nebūs korejietis (Junbins Suns). Arī Kanāda, ASV, Ķīna, bet viņi varbūt šoreiz nebūtu tik lieli sāncenši. Mūsu uztverē visi lielākie konkurenti ir Siguldā.
Tev ir 39 gadi. Esi rēķinājis, kura tev šī sezona būs skeletonā?
Ap 20 varētu būt. Vai jubilejas sezona, precīzi neesmu skaitījis, bet kāds man nesen teica, ka Pasaules kausa posmos esmu startējis aptuveni 130 reizes. Ja sezonā ir astoņi posmi, tad tas ir diezgan daudz. Vai tas varētu būt rekords? Nezinu, droši vien tā varētu būt.
Kāda ir tava motivācija?
Protams, Pekina, piektās olimpiskās spēles. Pasaules kauss ir viens, bet visiem mums jau domās ir olimpiskās spēles, tam viss pakārtots. Man olimpiskajās spēlēs nav izdevies tikt pie medaļas, turpat vien esmu bijis vairākas reizes, bet tas mērķis nav zudis, aizsniegties līdz tam trijniekam.
Kā tev ar veselību šobrīd? Pirms tam bija problēmas.
Ir bijis visādi, bet tagad ir labāk nekā pirms iepriekšējām divām sezonām. Šobrīd jūtos labi. Mazas ķibelītes ir, bet esmu gatavs sezonai. Pats jūtos labāk, krietni.
Kas jauns tehnikā?
Ir trīs kamanas, divas jaunas, vienas vecās. Oktobrī mēģināju visas trīs, tad iepauzēju, pārkāpu uz veco ekipējumu un šīs sacensības Siguldā aizvadīšu ar to. Ar trim kamanām ir sarežģīti, jo tad rodas problēmas, pirmais brauciens ātrs, otrs lēns.
Laiks silts, īsti nevar saprast. Jāsagaida aukstāki laika apstākļi. Turpināsim meklēt un atradīsim.
Vai jums pirms sacensībām bija jādzīvo nosacītā burbulī?
Mēs, vietējie, varējām palikt mājās, bet ar gana striktiem nosacījumiem. Trasē tikai maskās, noņemt vien pirms brauciena, pēc tam uzvilkt. Vai nav grūti? Iesildīties ir grūtāk, jo seja kļūst slapja, bet tas ir pieņemami.
Mēs visi to ņemam vērā. Esam sadalīti grupās, sportisti savā starpā daudz nekrustojas. Viss tiek dezinficēts, protokols tiek ievērots un ir stingrs. Treneri nedrīkst ar sportistu liftu braukt, viens pavada startā, otrs sagaida finišā.
Cik esmu ievērojis, visi to ievēro, jo saprot, ka tā nav joka lieta, jo vienā brīdī var viss apstāties.
Skeletons ir viena lieta, bet tev hokejs noteikti arī ir tuvs sporta veids, jo dēls Darels spēlē trešo sezonu Šveicē. Kāpēc viņam hokejs?
Viņš hokeju izvēlējās jau bērnībā. Skeletons neinteresēja. Sāka trenēties pie Ginta Bisenieka, tad pārgāja uz specklasi HS “Rīga”. Tad pienāca laiks, kad viņam piedāvāja pārbaudes laiku Šveicē.
Tur sevi parādīja, viņam piedāvāja palikt uz pieciem gadiem. Mēs piekritām, jo pēc pieciem gadiem viņam būs Šveices hokeja licence. Līdzīgi kā vēl daļai mūsu hokejistu, sākot ar Merzļikinu, beidzot ar Smirnovu un citiem puišiem.
Viņš ir apmierināts, sāk spēlēt jau pie U-20 komandām, statistika un spēle ir laba. Oļegs Sorokins viņu sauca uz U-18 izlasi, bet turnīri jau tagad nenotiek. Darels ir apmierināts, viņam patīk.
Kādas tev ir iespējas sekot līdzi viņa izaugsmei?
Skatos spēles internetā, kur var redzēt mājas mačus. Sākumā jau mums, vecākiem, nebija viegli, bet viņš pats tam bija gatavs, gribēja. Darelam bija piedāvājums braukt uz Kanādu, to negribēja. Tagad iet labi, jau pieradis.
Redzēs, vai izvēle bijusi pareiza vai nepareiza. Iet vietējā skolā, valodas labi apguvis. Šveicē nedrīkst spēlēt, ja neiet skolā, ar tālmācību vien nevar tikt galā. Esmu bijis uz viņa spēlēm gan tad, kad biju uz posmu Sanktmoricā, gan pavasarī speciāli ciemos.
Viņam tur ir nodrošināti ļoti labi apstākļi. Klubs viņiem, vairākiem puišiem, kas nav vietējie, nodrošina dzīvošanu, ir privātmāja. Viņus uzpasē, lai gan daudz pašiem jādara. Darels jūtas labi, savā komandā šobrīd ir pirmajā maiņā. Jācīnās un jāstrādā.
Bet jums tas finansiāli ir jāatbalsta?
Tikai mums, jo līdz 20 gadiem tur līgumi nevar būt profesionāli. Kā vēlāk dēla karjera aizies, to jau redzēs. Man ir liels prieks, ka viņš iemīlējis šo sporta veidu. Viņš trasē ar skeletonu nekad nav nobraucis, lai gan nesen prasīja, kā tas būtu.
Viņš jau mazos gados iemīlēja hokeju, pats neesmu uz skeletonu spiedis un priecājos, ka viņam ir savs sporta veids. Man hokejs arī ļoti patīk. Kādreiz ar brāli amatieros spēlējām, tagad ne, jo kļūstam vecāki un negribam kādu traumu gūt.
Bet hokejs man pēc skeletona ir nākamais. Pirms dēls aizbrauca uz Šveici, mums ģimenē hokejs bija ikdiena. Katras brīvdienas, kad notika spēles vai treniņi, bijām hallē. Ja biju prom sacensībās, veda sieva Karīna vai omes un opji.
Darels sāka no sešiem gadiem trenēties, kā liela daļa. Dzīvojām Siguldā, dēls trenējās Rīgā. Karīna to ļoti atbalstīja un ļoti daudz ieguldījusi.
Vari salīdzināt, kāda ir Latvijas un Šveices hokeja sistēma bērniem?
Manuprāt, Šveicē tā sistēma ir stabilāka, jo tās trepes ir saprotamākas. Katram klubam ir sava piramīda, bērnu komandas, tad lielā. Ja tiec jau junioru komandā, tad katru gadu no tās divi hokejisti jāiespēlē lielajā komandā.
Tā ir sistēma, kura Latvijā varbūt tikai veidojas. Lielākā problēma mums ir tā, ka tiem divdesmitgadīgajiem spēlētājiem jau īsti nav kur likties. Kas tiek uz “Dinamo”, paši redzam, ka necik daudz.
Tā ir problēma, jo daudz jaunu talantīgu spēlētāju pazūd, ir pārrāvums. Jaunam puisim, ja jāpieņem lēmums, vai sports vai nauda, grūta izvēle.
Jaunākais dēls arī ies sportā?
Šobrīd to vēl par agru teikt. Viņam tas īsti neinteresē, bet, kā būs, to jau redzēs. Mēs jau esam sportiska ģimene.
Vizītkarte. Tomass Dukurs
* Dzimis: 1981. gada 2. jūlijā
* Profesionāls skeletonists
* Četru olimpisko spēļu dalībnieks (2002. gadā Soltleikstijā 21. vieta, 2010. gadā Vankūverā 4. vieta, 2014. gadā Sočos 4. vieta, 2018. gadā Phjončhanā 5. vieta)
* Eiropas čempionātā – viena zelta (2016. gadā), četras sudraba un trīs bronzas medaļas
* Pasaules čempionātā – bronza (2015. gadā)
* Ģimenes stāvoklis – sieva Karīna, dēli Darels (17) un Denijs (6).
