Smagi slimajiem pavīd gaisma tuneļa galā 1
Ministru prezidents uzdevis veselības un labklājības ministrēm kopīgi risināt jautājumu par paliatīvās aprūpes pieejamību.
Tā ir sasāpējusi problēma, kurai sabiedrības uzmanību pievērsa gan Latvijas Radio projekts “Izmisuma zonā”, gan labdarības maratons “Dod pieci 2019”, kura laikā paliatīvo pacientu medicīniskajam uzturam un cita veida atbalstam tika saziedots gandrīz pusmiljons eiro.
Nacionālais dienests tikko laidis klajā informatīvo bukletu par paliatīvās aprūpes iespējām Latvijā, kurā tā arī nav izskaidrots, kāda valsts sociālā palīdzība pienākas šādā gadījumā.
Tuvinieku pieredze
“Pagājušajā gadā, gribēdama nodrošināt labāko aprūpi savam neglābjami slimajam tēvam, nolēmu vērsties pēc palīdzības sociālās medicīniskās aprūpes centrā, kurā uzņem pacientus, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe. Gan līgumā, gan iestādes interneta mājaslapā, gan sarunās ar personālu tika norādīts, ka centrs reģistrēts ārstniecības iestāžu reģistrā un ka pacientam tiek nodrošināta kopšana un uzraudzība visu diennakti, injekcijas, infūzijas un citi nepieciešamie medicīnas pakalpojumi, rūpīga un sirsnīga attieksme, bet stāvokļa pasliktināšanās gadījumā – medicīniskās palīdzības sniegšana līdz Neatliekamās palīdzības dienesta brigādes atbraukšanai.
Par to mēnesī bija jāmaksā pāri par tūkstoti eiro.
Pirmdienā pārvedu savu tēvu uz turieni, bet trešdienas rītā atskanēja tālruņa zvans, kurš vēstīja, ka tēvam iestājusies koma, un brīdināja gatavoties ļaunākajam. Nekavējoties devos uz turieni. Tas, kas atklājās skatam, bija kaut kas prātam neapverams.
Tēvs elpoja ar lielām grūtībām, burtiski smaka nost, temperatūra bija paaugstināta – to varēja just, pataustot pieri, jo temperatūra viņam nebija mērīta. Diagnozi noteicu pati – nevis koma, bet plaušu karsonis. Pēc stundas pusotras ieradās ārste, kura kaut ko iešpricēja, lai atvieglotu pacienta stāvokli, bet vēl pēc stundas atgriezās ar krēpu šķīdināmo šprici.
Tikmēr es internetā pasūtīju skābekļa aparātu, kurš tika atvests stundas laikā, jo, protams, šajā aprūpes iestādē nekā tāda nebija. Kad tomēr nolēmu izsaukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādi, sanitāre man “pa draugam” pačukstēja: “Vai esat droši, ka pareizi darījāt? Mums te nedēļas laikā aizietu. Citreiz ir tā – vienā dienā atved, nākamajā jau prom.”
Pēc dažām dienām tēvs slimnīcā nomira, taču bija mierinājums, ka viņam nebija jācieš no sāpēm vai elpas trūkuma,” pastāstīja rīdziniece Astrīda, kura šo rūgto pieredzi guva pirms gada. Kas šī gada laikā mainījies pacientu paliatīvajā aprūpē?
Slimnīcā – uz nedēļu
Šobrīd paliatīvo aprūpi slimnīcās nodrošina arī slimību paasinājumu vai komplikāciju gadījumos, ja nepieciešamo ārstēšanu nav iespējams veikt ambulatori.
2018. gadā stacionāro palīdzību saņēma 4 958 pacienti, bet 2019. gada 11 mēnešos vairāk nekā 3000 pieaugušo un ap 280 bērnu.
Patlaban Latvijā specializētas paliatīvās aprūpes nodaļas pieaugušajiem ir septiņās slimnīcās: Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, Vidzemes slimnīcā, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā un Rēzeknes slimnīcā. Tajās valsts apmaksāto aprūpi iespējams saņemt vai nu uzreiz pēc ārstēšanās slimnīcā, vai ar ģimenes ārsta vai speciālista norīkojumu.
Caurmērā vietu skaits paliatīvās aprūpes nodaļās nav liels un nevar nodrošināt pakalpojumu visiem, kam tas vajadzīgs. Piemēram, Daugavpils reģionālās slimnīcas specializētajā nodaļā ir 20 gultasvietas, tikpat daudz vietu pieejams Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, turpretī Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, kurā sniedz paliatīvo aprūpi, šim mērķim nav atsevišķas nodaļas.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā, kura kopš pagājušā gada atrodas stacionārā “Biķernieki”, gadā vidēji valsts apmaksāta palīdzība tiek sniegta ap tūkstoš pacientiem. Biežākie stacionēšanas iemesli ir izteikts sāpju sindroms – vairāk nekā pusē gadījumu, elpas trūkums, asiņošana, zarnu necaurejamība, izgulējumi.
Nodaļā paralēli paliatīvās aprūpes speciālistiem psihoemocionāla un sociāla rakstura palīdzību sniedz psihoterapeits, sociālais darbinieks, kapelāns, pieejamas arī citu speciālistu konsultācijas un izmeklējumi. Lielākās problēmas – ierobežotais aprūpes laiks slimnīcā, kas vidēji ir septiņas dienas, kā arī gaidīšanas rinda uz šo pakalpojumu. Kā norādīts stacionāra “Biķernieki” interneta vietnē, gaidīšanas laiks uz vietu nodaļā ir aptuveni sešas nedēļas.
“Paliatīvās aprūpes pakalpojumiem stacionārā nav noteikts maksimālais ārstēšanas ilgums, bet principā hospitalizācijas laikā pacientam tiek sakārtota atsāpinošā terapija, atvieglots stāvoklis, kas aizņem 7–10 dienas, turklāt persona vajadzības gadījumā šo pakalpojumu var saņemt atkārtoti. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem paliatīvās aprūpes pacienti ir atbrīvoti no līdzmaksājuma,” norāda Nacionālā veselības dienesta sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Tanita Tamme-Zvejniece.
Lai gan daļā sabiedrības valda viedoklis, ka vislabākā paliatīvā aprūpe iespējama tikai slimnīcā vai vismaz ilgstošas aprūpes centrā, kurā visu diennakti pieejami mediķi, ģimenes ārsts Intars Burlaks tam nepiekrīt: “Kad pacients jau ir tuvu aiziešanai, daļa piederīgo nav gatavi respektēt viņa vēlmes, piemēram, mazināt paliatīvās aprūpes intensitāti, jo viņš no tās ir noguris un vēlas mieru.
Daļa sabiedrības nav gatava tam, ka slimnieks varētu šķirties no dzīves savās mājās, lai gan tieši to vēlas lielākā daļa paliatīvās aprūpes pacientu.
Hospitalizācija šādā brīdī varbūt sniedz emocionālu atvieglojumu tuviniekiem, mierinājumu, ka viss iespējamais ir izdarīts, turpretī pacientam liedz sajust sev mīļo cilvēku klātbūtni, pieskārienus,” uzskata ārsts.
Mājās pat sienas palīdz
Ambulatori paliatīvo aprūpi organizē ārstējošais speciālists vai ģimenes ārsts, kurš izraksta kompensējamos medikamentus, tostarp pretsāpju un inkontinences līdzekļus, veic dažādus pasākumus, kas nepieciešami elpas trūkuma, asiņošanas un citu simptomu mazināšanai, izstrādā diētas plānu un organizē medicīnisko mājas aprūpi. Papildus ārsts pacientam mājās var nozīmēt arī citus veselības aprūpes pakalpojumus, kurus var veikt medmāsa vai ārsta palīgs.
Viņa pienākums ir doties valsts apmaksātās mājas vizītēs pie pacientiem, kuriem ir nepieciešama paliatīvā aprūpe, tik bieži, cik tas nepieciešams.
Pacienta līdzmaksājums par to nav jāmaksā.
Arī ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai mājās pastāv laika ierobežojums – līdz 30 dienām, izņemot medicīnisko rehabilitāciju un ilgstošu plaušu mākslīgo ventilāciju. Tā kā paliatīvās aprūpes gadījumā tie nepieciešami ilgāk, ģimenes ārsts šo laiku var pagarināt.
Ģimenes ārstu praksē paliatīvā aprūpe vidēji nepieciešama divdesmit trīsdesmit pacientiem, bet tiem, kuri tāpat kā Ingars Burlaks rūpējas arī par ilgstošās sociālās aprūpes centru iemītniekiem, reizēm jāgādā pat par 100–150.
“Valda stereotips, ka paliatīvā aprūpe nepieciešama tikai vēža slimniekiem, taču, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, onkoloģiskie pacienti ir tikai 34%, pirmajā vietā jeb 38% gadījumu tā nepieciešama hronisku sirds un asinsvadu slimību pacientiem, piemēram, pēc insulta vai sirds mazspējas slimniekiem, kuriem smagākais simptoms nav sāpes, bet gan aizdusa, sirds ritma traucējumi, skābekļa nepietiekamības dēļ izraisītie garīgie traucējumi, kā arī virkne citu slimību. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ nav izstrādātas vienotas paliatīvās aprūpes vadlīnijas pieaugušajiem, tikai bērniem,” stāsta I. Burlaks.
Studiju laikā ģimenes ārsti ir apguvuši paliatīvās aprūpes pamatus, zināšanas smeļ kursos un pieredzē. Viņiem arī vislabāk redzami valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes vājie punkti. “Valsts pilnībā kompensē medikamentus atsāpināšanai, kuru spektrs ir ļoti plašs, tie pieejami gan tablešu, gan injekciju un plāksteru formā, tūskas un citu simptomu mazināšanai, daļēji tiek kompensēta arī inkontinences līdzekļu iegāde.
Problēma tā, ka īpašas kopšanas pabalstu 213,43 eiro apmērā, piešķir tikai 1. grupas invalīdiem.
Invaliditātes grupas noformēšana prasa vismaz vienu divus mēnešus, taču nepieciešamība pēc paliatīvās aprūpes, piemēram, pēc pārciesta insulta, kā arī diagnosticējot ielaistu, ātri progresējošu vēzi, var rasties arī ļoti strauji.
Līdz brīdim, kamēr tuvinieki saņem šo pabalstu, visi aprūpei nepieciešamie palīglīdzekļi, tajā skaitā pretizgulējumu matracis vai skābekļa aparāts, jāsagādā par saviem līdzekļiem. Tehnisko palīglīdzekļu centrā par nelielu līdzmaksājumu iespējams saņemt gan šādu matraci, gan funkcionālo gultu, taču uz valsts apmaksāto palīdzību jāgaida, tāpēc tuvinieki meklē tos ar Latvijas Sarkanā Krusta atbalstu vai nomā par maksu,” atklāj Ingars Burlaks.
Joprojām nav nokārtots jautājums par specializēto barošanas maisījumu apmaksu pieaugušajiem, kuriem nepieciešama parenterālā jeb mākslīgā barošana, apejot gremošanas traktu.
Pagaidām šo maisījumu iegādi valsts kompensē tikai bērniem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai arī ir vecāki un atrodas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes uzskaitē.
Valsts apmaksāta psiholoģiskā palīdzība bērniem un viņu tuviniekiem tiek sniegta paliatīvās aprūpes kabinetā Liepājas reģionālajā slimnīcā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet pieaugušajiem onkoloģiskajiem pacientiem – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Psihoemocionālā atbalsta dienas centrā.
