Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Stāsta Olga Dreģe 0
Mani uzaicināja filmēties uzreiz pēc fakultātes beigšanas, kad sāku strādāt Dailes teātrī. Lomas Rīgas kinostudijas filmās bija liels bonuss aktrises karjerai, gan “Nāves ēnā”, gan “Purva bridējs”, gan arī “Vella kalpi”.
Kad Otovičs sāka aktieru proves, uz teātri atnāca grima mākslinieks Jānis Rība, un teātrī valdīja īpašs satraukums.
Mums lika visu ko darīt, un vēl bija jārāda zobi.
Toreiz mēs, meitenes, par to ļoti ķiķinājām, bet šodien saprotu, tur nebija nekā dīvaina. Viss ir vienkārši. Aktieris ar sliktiem zobiem nevar filmēties tuvplānos.
Tā ka pārbaudīti tikām pietiekami atbilstoši kinoindustrijas prasībām. Baiba man vēlāk stāstīja, ka Otovičs mūsu fotogrāfijas, kuras tika uzņemtas provēm, ilgi glabājis žaketes iekškabatā.
Pie sirds. Kad mēs, aktieri, trenējāmies hipodromā, viņš arī bija tur un ļoti vērīgi skatījās. Otovičs ilgi domāja par pāru saderību. Artūram Ēķim partneres mainījās, daudzas aktrises sākumā režisoram bija padomā.
Man jau šķiet, tas, ka tiku apstiprināta Annas lomai, vairāk ir tāda nejaušība vai sakritība. Tā bija milzīga aktieriska priekšrocība, jaunībā parādīties uz ekrāna, jājot ar zirgu, vicinot zobenu, un piedalīties “Vella kalpu” romantiskajās mīlas ainās.
Tas bija neaprakstāms piedzīvojums un noteikti avanss visai manai aktrises karjerai.
Pēc šīs filmas mani kā aktrisi režisori patiešām ievēroja. Pēc sāka vērtēt manu aktierisko sniegumu. Bet loma uzlika man tādu kā zīmogu.
Otovičs lēmumu par to, kas tad būs “Vella kalpu” četrinieks, pieņēma hipodromā pēc mūsu kārtējā treniņa izjādēs. Sākumā kā partneris man tika paredzēts Juris Pļaviņš, bet zirgs viņu nometa no sedliem un iemeta peļķē.
Mani lomai apstiprināja, sāku strādāt pie filmas, un, mums, aktieriem, tas nozīmē draudzību uz mūžu. Smiļģis mums, saviem kursantiem, teātrī bija ieaudzinājis, ka režisors ir visvarens spēks, kuram nedrīkst nepakļauties.
Otoviču ļoti respektējām. Viņam nepakļāvās tikai tuvākie draugi, jo patiesībā Aleksandrs bija ļoti labsirdīgs cilvēks. Bieži ciemojāmies pie Leimaņiem. Baiba savu vīru ne tikai respektēja, bet gan dievināja.
Viņa tiešām ir paraugs tam, kādai jābūt režisora sievai. Otovičs uz laukuma varēja būt ļoti nežēlīgs, un mēs dažbrīd lūdzām Baibu, lai aprunājas ar vīru, kad likās, ka nekādi vairs nevarēsim vienoties ar Leimani pašu.
Aleksandrs Leimanis bija vērienīgs režisors, stingrs un prasīgs. Uzņemšanas laukumā Otovičs bija ļoti skaļš. Leimani nevarēja nepamanīt. Es vienmēr atceros savu kritienu no zirga.
Filmējam kombinēto kadru, es gribu to lēkšanu zirga mugurā no liela augstuma izdarīt uzreiz, bet treneris saka: “Tā tas nenotiek, tu salauzīsi zirgam muguru.”
Tad, sadalot kadru divās daļās, pirmajā dublī lecu lejā uz brezenta, kur mani noķer astoņi veči.
Otrajā jau stāvu kājās uz sedliem, lecu uz augšu un tad tikai uzlecu zirgā.
Un to visu atkārtoju veselas septiņas reizes, un Otovičs veselas septiņas reizes kliedz:
“Vāl-reiz! Vāl-reiz!” Viņš vienmēr, kad bija satraukts, garā, šaurā patskaņa ‘ē’ vietā lietoja plato patskani, kas vairāk izklausījās pēc ‘ā’. Un zirgs jau ir ļoti gudrs partneris, kad esmu viņam mugurā, tam jāauļo.
Pēdējā dublī, kad palecos uz augšu, tveicē biezi saģērbta, ar visu zobenu dunduru mākonī, pēc septītā “Vāl-reiz”, skatuves strādnieks laikam bija parāvis ātrāk tos vārtus vaļā.
Zirgs aizaulekšo, mani nesagaidot, es nokrītu uz muguras un palieku nekustīgi guļam.
Man likās, esmu bez samaņas, bet Leimanis pieskrien klāt un skaļā balsi nodārdina: “Kā ir, vai varēsi tālāk filmēties?” Nu ko lai tur atbild? Es nemaņā izdvešu “jā”.
Knapi kustējos, sāpēja mugura, sāpēja astes kauls, stipri sāpēja visas iekšas.
Tikai pateicoties Artūra Ēķa sievas rūpēm, varēju turpināt darbu. Lēkt gan vairs nu nekādi nevarēju.
Leimanim bija tāds Smiļģa ķēriens, viņš darbā vairs neko citu neredzēja. Otovičā mājoja Dailes teātra gars, ne velti viņš bija sācis Latvijā strādāt mūsu teātrī.
Un Rutku tēvs, Miķelsons, kas bija sarakstījis “Vella kalpus”, arī nāca no Dailes teātra. Un Otovičs jau to filmu bija iecerējis kā īstu seriālu, vairākās daļās.
Leimanis prata būt saudzīgs. Mums uz laukuma ik dienu atveda pusdienas, pēc pusdienām vajadzēja pacelt rokas augšā un stāvēt.
Tā viņš to mums lika darīt, lai nezaudējam formu.
Lai gan tas jau arī nemaz nebija tik viegli. Atceros, ar kādu pacietību režisors filmēja Jāņa Oša ainu, aktieris jau tekstu vairs nevarēja ielāgot. Un Otovičs demonstrēja diezgan lielu pacietību.
Tas “Vella kalpu” krogus epizodē nemaz nebija tik pašsaprotami.
Laukums bija pilns ar dejotājiem, “cirkačiem” un muzikantiem, kas radīja nepārprotami trokšņainu un diezgan ievērojamu decibelu fonu.
Filmu sākām ar Imanta Kalniņa mūziku, bet tad komponists vienkārši pazuda. Un glābt viņu nevarēja ne vaktēšana, ne ieslēgšana istabā.
Arī viņš sevi mēģināja atgūt alkoholā, tāpat kā Pūcītis, Harijs Liepiņš vai Eidis, tikai Eidi, paldies Dievam, Leimanis paspēja noķert un iefilmēt.
Otovičs pats nedzer ne pili, viņam nebija viegli izturēt visas tās nodošanas un cenzūras.
Tas nemaz nebija tik vienkārši, tur bija jāmāk stāvēt pretī.
Kad muzikālo partitūru pārņēma Raimonds Pauls, dziesmas atkal bija jāpārmācās. Bet visdrausmīgākā tomēr bija epizode, kur režisors man lika plēst traukus.
Viņš sita tos šķīvjus, un mēs, kam dažam mājās pat nebija kārtīgas krūzītes, īsti nevarējām to saprast, kā var sasist veselas servīzes! Ar neatlaidību Otovičs vienmēr panāca savu.
Rekvizīti jau katrā kadrā tika fotografēti, lai var epizodi precīzi atkārtot, ja nepieciešams.
Tās nīkšanas paviljonā bija briesmīgas, bet bez tā nevar iztikt neviena filma.
Taču zirgi nevarēja strādāt kā cilvēki, viņiem noteikti vajadzēja laiku atpūtai. Un tā vienmēr sanāca, ka mums tad atveda pusdienas. Paēdām, un viss, atkal pie darba.
Misēklis negaidīti gadījās kāzu galda epizodē. Kadrā – kāzu galds, un tur nēģi! Mēs tos, protams, drusku pagaršojām. Otrā dienā, kad jāturpina epizode, nēģu vairs nav.
Filmas direktors sastāda aktu – “sakarā ar to, ka aktieri apēduši rekvizītus, filmēšana atlikta”.
Un viss ir precīzi sarēķināts, cik tie smalkie, ēdamie rekvizīti maksājuši.
To tad mums atvilka no algas. “Vella kalpos” filmēšana bija piedzīvojumu piedzīvojumiem un pārpratumu pārpratumiem pārpilna.
Atceros, Akurāters arī mīlēja iedzert, un Otovičs viņam teica: “Viss, ņemu citu aktieri, ja nu vienīgi tad, ja varēsi no ezera izpeldēt ar vardi mutē.” Un viņš to izdarīja, atceros, kā aktierim, upē peldot, no mutes rēgojās vardes kāja.
Pie skaņošanas Leimanis pats bija klāt. Tur viņš arī audzināja Streiču, kas bija otrais režisors. Pie skaņošanas tad vairāk strādāja Jānis.
Skaņošanā varēja filmas varoņiem piešķirt citas rakstura nianses un filmai citu noskaņu. Tas bija brīnumaini!
Bet, epizodes filmējot, jau arī netrūka īpašu notikumu. Atceros rudzu lauku, kur Igaunijā uz filmēšanu bija sasaukts vesels ciems. Tur mums bija jādzīvo, jākaujas un jābučojas.
Lauku cilvēki sakāpa kokos, lai labāk var redzēt visu, ko režisors iecerējis. Kulminācija laikam bija tad, kad pienāca epizode ar plikajiem karavīriem un Sebra repliku par debesu zvaniem.
Arī tā bija epizode, kuru nācās atkārtot vairākkārt.
Un caur kadrā notiekošo varēja dzirdēt Otoviča spēcīgās balss dārdoņu: “Kas tur ir, viss tik rēni! Es tūlīt pats ģērbšos pliks un jums parādīšu, kā tas jādara! Vai jūs tiešām to gribat?! Vāl-reiz! Nu kas tur notiek! Ļaujiet taču man strādāt!”
Otovičs kliedza. Viņam ļoti patika parādīt priekšā, kā kadrā kas darāms.
Leimanim patika dresēt aktieri. Pie dresūras patiešām jau biju pieradusi Dailes teātrī, tā ka man tas vairs nebija nekas jauns. Toties ārpus tā, kad tikāmies privāti, Otovičs piedalījās visās mūsu ēverģēlībās.
Viņam bija ļoti laba humora izjūta. Arī grimam viņš sekoja, nāca uz grimētavu, kad mums taisīja frizūras.
Atceros, ka toreiz vēl niķojos, noteikti gribēju, lai man sasprauž matus uz augšu.
Un viņš sekoja maniem niķiem un tikai skatījās. Otovičs grimam piešķīra milzīgu nozīmi. Citreiz režisors tā skatījās, skatījās un teica, ka jālabo. Jā, viņš redzēja visu!
Kad nācu uz provēm “Vella kalpiem”, Leimanis mani grimētavā parāva aiz matiem.
“Vai tie mati ir dabīgi” – viņš klaigāja pa visu grimētavu. Tad apmierināts drusku pieklusa un, pirms pievērsties nākamajai aktrisei, vēl skaļāk izsaucās: “Tad tos garos, smukos melnos matus vajag izmantot!”
Kāds bija mans iespaids, kad Aleksandru Leimani redzēju pirmo reizi?
Skaidrs bija tas, viņš ir režisors, kuram jāklausa, kuram bez ierunām jāpakļaujas.
Citreiz Baiba Indriksone mūs jau brīdināja, kad nevajadzētu Otovičam iebilst.
Tad viņa teica: “Nerunājiet pretī, nesakiet neko, nerunājiet Sašam pretī neviena vārda, šodien viņš ir dusmīgs!”
Baiba bija kā tāds vidutājs. Viņa vienmēr paspēja visu gan mājās, gan dārzā, gan uz laukuma, gan teātrī.
